Kalifornija ir viena no vietām, kur ūdens trūkuma dēļ izvietotas iekārtas, kas piesaista mākoņus. To mērķis ir palīdzēt pilsētas iedzīvotājiem iegūt ūdeni. Savukārt izstādē "Laikapstākļu modifikācijas institūts", kas apskatāma galerijā "Māksla XO", ir apkopoti vairāki piemēri tam, kādos gadījumos cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir radījusi problēmas un kad šādas inovācijas palīdz dabu atjaunot.
"Mēs gribam saprast lielākos jautājumus, apskatot to, kāda ir arhitektūras, ekoloģijas, laikapstākļu un ūdens savstarpējā saistība. Piemēram, mēs zinām, ka pilsētas pieaug. Losandželosā ir vairāk nekā 25 miljoni iedzīvotāju, tā ir novietota tuksnesī, bet – ko nozīmē uzturēt šādu pilsētu?" vaicā māksliniece Jūlija Obleitnere.
Izstādes līdzautors Helvijs Savickis piebilst: "Mērķis katrā ziņā ir apzināties to, ka laikapstākļi ir modificējami. To, ka lielās pilsētas sagaidīs lielas grūtības nākamajos gadsimtos apgādāt ar resursiem, piegādāt resursus tuvāk cilvēkiem, kas dzīvo lielajās metropolēs. Saprast un apzināties, novērtēt mūžīgu vēlmi modificēt laikapstākļus un ar šo kontroli likt lietum līt. Un tas varētu papildināt par 15% šīs ūdens krātuves, ko mēs arī apsekojām Kalifornijā. 15% palielinājums ūdenim un lietum ikgadējs, tas ir ļoti daudz. Tie ir miljardiem kubikmetru ūdens, kas nolītu. Tas tiešām palīdz pilsētām, bet, no otras puses, tas var radīt arī zināmus riskus un draudus dabai, ekoloģijai, jo, kā mēs zinām otro Ņūtona likumu, – ja kaut ko paņems, tad kaut kur kaut kas zudīs. Tāpat, ja viena valsts šo procesu izmanto, tad no kādas citas valsts lietus pazudīs un tā vietā vairs nelīs tik daudz."
Izstādi ievada kāda palmas lapa, kas kalpo kā simbols paradīzei, uz kuru cilvēki tiecas, lai gan tas var nozīmēt arī cilvēku mākslīgu iejaukšanos. Viens no negatīvajiem piemēriem, kas norāda uz mākslīgu klimata pārmaiņu iespaidu, ir pieci lieli attēli ar kādreizējo ezera vietu.
Mākslinieku mērķis bija parādīt, ka šādas situācijas nenotiek tikai vienā pasaules vietā. Piemēram, mākslīga ūdens piesaistīšana tiek veidota arī Ķīnā, Gruzijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Spānijā. Tēmas rada jautājumus ne tikai par to, kā mainās daba, bet arī par arhitektūru.
"Mums kā arhitektiem ir interesanti saprast, kāda infrastruktūra mums ir nepieciešama, lai uzturētu pilsētas," stāsta Obleitnere. "Viena no tēmām, par kuru mums būtu jādomā – vai mums tiešām ir nepieciešama arhitektūra, ja mēs varam mainīt klimatu, kā vien vēlamies. Ja mums ir iespēja tikt pie, piemēram, 22 grādiem, optimālās ķermeņa temperatūras, vai mums vajag veidot pajumti?"
Lai gan viņa uzskata, ka cilvēkiem ēkas ir nepieciešamas, lai socializētos, rodas jautājums, kādi pielāgojumi tām būs nepieciešami: "Ir interesanti domāt arī par to, kā arhitektūra izskatīsies nākotnē, kas mums būs vajadzīgs. Vai mums nākotnē vajadzēs gaisa dzesēšanas ierīces, lai varētu dzīvot patīkami, vai mums pietiks ar telti."
