Interpretējot kustību un savu personisko telpu, četri jaunie Latvijas un Francijas mākslinieki savai kopizstādei “Iekļauties kustībā” Latvijas Mākslas akadēmijā kā vienojošo elementu izvēlējušies lielformāta glezniecības un skaņas instalācijas.
“Izstāde ir par nebeidzamu kustību, katram savs stūrītis, istabiņa, var teikt, baznīcas veida. Mana istabiņa šī te, noslēgta no visas pārējās pasaules…” stāsta mākslinieks Atis Rozentāls. “Es to darbu veidoju ļoti intīmu, uz personību vērstu, varam iet iekšā, saskarties ar sevi pirmajā telpā, spogulis, kur redzam sevi, un tad ir divas telpas pa labi, pa kreisi.
Darbs radās no tā, ka ir sapņi, kad stāv pludmalē un nāk milzīgs cunami vilnis, instinkts ir bēgt projām, bet fiziski nav iespējams – vai nu kājas lēni kustas, vai iestrēgst.”
Jauno franču mākslinieku Silvēru Žarosonu dēvē par uzlecošo zvaigzni. Lai radītu šādu abstrakto krāsu plūduma kustību apli no 16 lielformāta gleznām, vajag pabeigt Parīzes Operas deju skolu, tad gūt traumu, kuras dēļ pārtraukt dejotāja karjeru, bet par spīti iegūt maģistra grādu bioloģijā un sākt pētīt akrila spēju reaģēt kā organiskai vielai. Rīgā viņš prezentē monumentālu apļveida instalāciju L.U.C.A. , kas apzīmē pirmo uz Zemes eksistējošo dzīvo šūnu, kas ir pavairojusies līdz visa dzīvā tapšanai.
“Es gribu to saukt vienkārši par “Deju”, iedvesmojos no slavenā mākslinieka Anrī Matisa, no tā, kā viņš gleznoja deju. Šī instalācija ir kā apļveida deja, kā iesaistīšanās kustībā. Tai nav sākuma un beigu, šis aplis nekad nebeidzas. Kad ienāc vidū, tu patiesi izjūti gleznas telpu, kas griežas uz riņķi,” atklāj Žarosons.
Savukārt jaunais gleznotājs Reinis Bērziņš radījis savu pirmo videodarbu ar dīvainu pasauli starp reālo un fiktīvo, pats arī izjaucot vecus televizorus.
“Izstādes tēma ir kustība, un es radīju skaņas un formas kustību. Darbu veidoju kā kinētisku formas un skaņas sairšanu telpā, pa ceļam veidojot sava veida retrospektīvu stāstu. Kustība ir konstruēta, izmantojot balto troksni un to nebeidzami fizikālo virknējumu un nejaušību. Tas ir mans pirmais videodarbs, un tā ir jauna pieredze - strādāt ar video. Tā ir tā kustība no nulles līdz ķermenim, līdz nebeidzamībai,” saka Bērziņš.
Otra samērā jauna izstāžu vieta, kur dota iespēja izstādīties jaunajiem māksliniekiem, ir “KamerGalerija K-G”, iekārtota Mākslinieku nama 5. stāvā. No rītdienas tur skatāma Justīnes Lūces izstāde “Laimīgie sīkumi” - par lietām, kuras padara mūs laimīgus un liek mums atcerēties, cik skaista ir dzīve.
Darbi tapuši pašizveidotā tehnikā – digigrāfijā, studējot glezniecību un grafiku Venēcijas Mākslas akadēmijā.
“Man patīk grafikā eksperimentēt, man patīk fotogrāfija, man patīk fotogrāfiju ar grafiskiem elementiem uzlikt uz papīra, audekla, uz citas virsmas, pēc tam viņu miksēt ar citiem elementiem, piemēram, grafīta krītiņiem, krāsām, man patīk izjaukt realitāti. Izvēloties darbus šai izstādei, bija doma parādīt ko skaistu,” izstādes ieceri un darbu tapšanu raksturo pati māksliniece.
Savukārt Grafikas kameras vadītāja Ieva Nagliņa stāsta: “Mēs mēģinām radīt galeriju, kurā var redzēt tikai grafiku, jo tādas galerijas Rīgā un arī Latvijā faktiski nav, mēs dodam platformu jaunajiem māksliniekiem, rādām arī no savas Gkameras kolekcijas un vecmeistarus. Plānojam miksēt kopā, bet galvenokārt katrai izstādei ir kāds vadmotīvs caur grafiku, ne vienmēr tīri grafika, bet arī starpdisciplinārāki projekti.”
