Sievietes, mīlētāji, ziedi, putni, spilgtas krāsas un zelta mirdzums – gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors septiņdesmit piektās jubilejas gadā skatītājiem atklāj savu “Mīlestības vēstījumu”.
“Cilvēks jau vienmēr domā par sevi un, ja tas nesakrīt ar viņu, tad tas darbs neuzrunā, bet, ja ir kaut kāda sakarība un līdzības ar paša pārdzīvoto dzīvē, tas liekas tuvs un zināmā mērā jēdzīgs un vajadzīgs pašam cilvēkam,” stāsta mākslinieks.
Jurjāns atklāj, kāpēc viņa darbos parādās konkrēti motīvi: “Kāpēc man ir tik daudz tie īrisu gleznojumi? Redzi, grieķiem ir dieviete Īrisa, un viņa ir uz cilvēku savstarpējām simpātijām un arī saderību. [..] Un kas attiecās uz pūcēm, tad tas ir pūces spārns, arī man ir daudz darbu, arī Atēnai ir uz vairoga pūce un indiāņiem viņa ir dievība. Un Fudzijamas kalnam arī ir dievība kalnam Japānā. Un mums arī Latvijā ir kā tāda gudriniece, bet es viņu gleznoju kā sargu un mīļoto.”
Gleznotājs vēlas būt estēts gan dzīvē, gan mākslā. Vienu gleznu viņš var turpināt gadus desmit vai pat divdesmit.
Mākslinieks atklāj, ka kā svarīgāko mākslas radīšanas procesā izjūt vēlēšanos: “Un tam jābūt vēstījumam, ko tu gribi, ko tu domā par pasauli un ko tu gribi pateikt par pasauli. Un tad faktiski jābūt garšīgam! Tā lai viņš ieiet sirdī! Kā saruna.”
Mākslas galerijas “Museum LV” mākslinieciskā direktore, Jura Jurjāna studente Inga Jurova stāsta, ka mākslinieks vienmēr bijis ieinteresēts savos studentos: “Viņam bija absolūti personiska attieksme pret studentiem, jo viņš nekad nemēģināja pataisīt kādu par sevi, viņš mēģināja un spēja iedziļināties katra jocīgā studenta personībā un atrast kaut ko tādu, kur viņš var palīdzēt un ko viņš var attīstīt. Tā ir viņa kā pedagoga ļoti liela vērtība, ka viņš spēj iziet ārpus sevis, ārpus tā, kas viņu interesē."
