Pasaules mākslas vēsturē un arī tagadnē pastāv daudz dažādu veidu, kā uzgleznot, uzzīmēt dabu – tās struktūras, fragmentus, tuvplānus vai ainavas. Pēteris Līdaka izkopis abstrakto un ekspresīvo zīmējumu, konstruējot savu, absurdu tēlu pārpilnu pasauli.
“Man šinī izstādē tas izaicinājum bija lielais formāts un tieši uz papīra, kā katrs materiāls vai pamatne, nenovēršami veicina citu zīmēšanas vai gleznošanas tehniku,” stāsta mākslinieks. “Uz papīra ar tušu, grafītu, pulveriem.
Ja pārāk daudz iespringst, nekas nesanāk, ja neiespringst, nekas nenotiek – tāda improvizācija mirklī kā tad, kad džezu spēlē.”
Šajā izstādē šķietami nejaušās, haotiskās dabas struktūras vizualizējas kā senaizmirsts dārzs, kurā vīd dažnedažādu dabas struktūru kompozīcijas. Tajās jūtams cilvēka roku nepārveidotais dabai raksturīgais asimetriskums, kas liecina par dabas harmoniju un līdzsvaru tajā.
“Tanī gleznošanas procesā, līnijas, kas sanāk, vijās, viņas sanāk kā haosā. Es izskaidroju, ka tas ir tāpat kā dabā – viss aug, vijas neskaidrā formā un beigās veido harmoniju. Man likās, ka kaut kas dārziem līdzīgs,” atklāj mākslinieks.
“Tās vīzijas vai sajūtas, ko es uz papīra lieku, nāk no atmiņām, kad tas reāli vairs neeksistē, tas ir aizgājis, kaut kas zudis, tāpēc [tāds] nosaukums izstādei.”
