Par spīti visam izstādes kopējā intonācija ir gaiša un dzīvi apliecinoša, un tās vadmotīvs ir dzīves mūžīgā mainība un kustība.
“Piemēram, šis darbs, kam ir arī izstādes nosaukums “Uzgaidāmā telpa”, bija pirmais darbs, ko es gleznoju, atkal strādājot savā Rīgas darbnīcā, nu tur jau bija kondensējušies visi šie iespaidi un uzkrājumi.” Gleznā, par kuru stāsta Vineta Kaulača, milzīgā, gaišā un saules pielietā telpā redzami vientuļi uzgaidāmajām telpām tipiski soliņi. It kā statisks brīdis, bet tajā jaušama kāda tieši Vinetas Kaulačas rokrakstam raksturīga spriedze un dinamika, kas it kā skatienu aizrauj līdzi perspektīvas bezgalībā. Un raisa pārdomas par visu lietu mūžīgo mainību.
Telpa un tās attiecības ar cilvēkiem vienmēr interesējušas mākslinieci. Interesanti, ka iepriekš savās gleznās viņa ne reizi vien telpas attīrījusi no visa liekā savā iztēlē, bet viņai nekad nebija ienācis prātā, ka tā tas var notikt arī realitātē. Tagad viņas darbi ir tieši par šo – jauno realitāti.
Māksliniece atzīmē: “Vienmēr, veidojot jaunu izstādi, jaunus darbus, man ir būtiski iekļaut kaut ko no šī laika un vietas un pārradīt, transformēt to. Pati situācija, tā, protams, bija pēkšņa un pietiekoši šokējoša. Un man kā māksliniekam, kas rezonē uz vizuālajiem iespaidiem, vērot, kā pavasarī medijus pārpludināja šie attēli ar tukšajām telpām, kas ir bijušas pilnas lielpilsētās – lidostām, muzejiem, teātriem – kaut kādā ziņā vizuāli tas bija gan šokējoši, gan fascinējoši. Un tas bija jāpieņem, un radošais darbs kaut kādā veidā palīdz pieņemt to realitātes daļu, ko mēs nevaram ietekmēt.”
Kādas citas gleznas centrālais varonis ir koši sarkans soliņš, aiz kura ir stiklota, visus atspīdumus uztveroša siena, kas skatītāju jau atkal ved gluži vai bezgalībā. Uzgaidāmās telpas motīvi izmantoti visās jaunajās gleznās, un tajos ietvertas vairākas nozīmes.
Vineta Kaulača skaidro: “Protams, ka ir šī ir tiešā un pirmā nozīme. Šīs telpas ir pildījušas uzgaidāmās telpas funkcijas, kas ienāk manos darbos, un šobrīd tā vietā, lai tajās notiktu dinamiska kustība, ir tukšums.
Bet ir arī otra nozīme, ka šobrīd, manuprāt, visa mūsu dzīve kaut kādā ziņā ir pārvērtusies par uzgaidāmo telpu, jo mēs sekojam ziņām, skatāmies, kā mainās situācija, dzīvojam no dienas uz dienu, un tas ir tāds tā kā uzgaidāmās telpas režīms.”
Dzirdot par izstādi, kuras centrā būs mākslas darbi par mūslaiku jauno realitāti un šī laika zīmi – tukšajām telpām –, varētu šķist, ka izstāde būs drūma un nomācoša, taču tā nebūt nav – darbos ir daudz vairāk apliecinošā nekā noliedzošā. Kā atzīst Vineta Kaulača – tieši šādu emocionālu skanējumu viņai bijis ļoti būtiski iekodēt gleznās.
“Es, sazinoties ar saviem kolēģiem, māksliniekiem daudzās citās gan pasaules valstīs, gan lielpilsētās, teiksim, Ņujorkā, Berlīnē, sapratu vienu lietu, ka radošais process mums palīdz izlīdzsvarot, ka tas ir tas, kas varbūt notur pie veselā saprāta, un tas, ar ko mēs varam dalīties,” stāsta māksliniece.
“Radošais darbs palīdz pieņemt to, ko mēs nevaram ietekmēt, un ietekmē to, ko mēs varam, un izlīdzsvaro to. Man liekas, ka tas ir vajadzīgs šobrīd katram – man māksliniekam, gan jebkuram cilvēkam.”
Vinetas Kaulačas izstāde “Uzgaidāmā telpa” ne tikai atspoguļo jaunās laika un telpas attiecības, bet rāda arī jaunu sākumpunktu, kas ir pašpietiekams un brīvs no tā radītāja – tā par izstādi saka galerijas “Māksla XO” vadītāja, mākslas zinātniece Ilze Žeivate un piebilst, ka jaunie darbi atklāj arī jaunu izlaušanos Vinetas Kaulačas glezniecībā.
Izstāde galerijā “Māksla XO” skatāma līdz gada nogalei.
