Visbiežāk izstāžu veidotāju uzmanība pievērsta tiem diasporas autoriem, kuru radošo un personisko dzīvi ietekmējusi piespiedu emigrācija uz Rietumu valstīm pēc Otrā pasaules kara un padomju režīma okupācijas – kolektīvā trauma, kuras pārvarēšanai joprojām visnotaļ aktīvi veltīti dažādi teātra, kino un arī vizuālās mākslas projekti, tostarp ar trimdas kultūras aktualizēšanu cenšoties paplašināt mūsu priekšstatus par latviešu kultūru un iekļaut tajā trimdas parādības. Trimdas kultūras fenomens pēc savas definīcijas, no vienas puses, balstās uz nacionālisma, tautiskās identitātes bāzes, no otras puses, uz ģeopolitisko notikumu nestajām sociālajām pārmaiņām, līdz ar to kā tēma tā pieprasa smalkjūtīgu pieeju, nekļūstot pārlieku sentimentālam vai šauri nacionālistiskam, pievēršoties tikai tām mākslas parādībām, kurās ir izteikta saikne ar dzimteni. Par to ironizē arī viens no izstādē atrodamajiem stāstiem, kurā citēts Alberta Jēruma 1976. gada izteikums: “Jāzeps Vītols vienreiz teica tā: tagad mēs esam nonākuši pie tā, Latvijā gandrīz katrs raksta kaut vai divbalsīgu dziesmu un velta to savai tēvzemei. Es nedomāju, ka viņš to teica gluži jokodamies.”
Izstādi “Tuvplāns” kūrējusi mākslas zinātniece Dace Lamberga, un tās nosaukums, kā vēsta izstādes teksta autors Vilnis Vējš, patapināts no kino un norāda uz atsevišķu personu izcelšanu – “it kā laikmeta drāma būtu montēta tikai no tuvplāniem”. Šķiet, ka
šī pieeja, koncentrēšanās uz atsevišķām radošajām personībām, dominējusi līdzšinējo trimdas mākslas izstāžu veidošanā.
Cēsu koncertzālē paralēli eksponēta vēl viena Cēsu Mākslas festivāla izstāde, Oresta Silabrieža veidotā “Personības un parādības”, kas veltīta trimdas mūzikai, taču nekur īsti nav paskaidrots, cik atsevišķi vai vienoti veidotas abas ekspozīcijas. Telpiski tās pārklājas, tādēļ to gribas uztvert kā vienotu projektu, bet nojaušams, ka tā drīzāk ir nejaušība. Cēsu Mākslas festivālam šogad kopumā raksturīga diezgan neprofesionāla informācijas komunikācija, un daudz kas no programmas nav līdz galam paskaidrots, radot neizpratni.
Koncertzāles “Cēsis” gaiteņos eksponēta trimdas glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Zuzānu mākslas kolekcijām, kā arī jaunradīts asprātīgs objekts (autori Krišs Salmanis un Orests Silabriedis), klavieres, kas atskaņo stāstus un skaņdarbus, kas saistīti ar trimdas mūzikas vēsturi. Paralēli koncertzāles telpās atrodami dažādi asprātīgi citāti, pārstāsti, viesu grāmatu un interviju ieraksti, kas atklāj trimdas kultūru no pavisam cita skatpunkta – bez svinīguma, uzsverot interesanto, komisko, neviennozīmīgo. Vismaz
man šis spilgto citātu ceļojums kļuva par izstādes interesantāko daļu. Tā nav kuriozu gadījumu, anekdošu atlase,
kuras mērķis ir izklaidēt ar smieklīgo. Izvēlētie mikrostāsti par trimdas mūzikas notikumiem un personībām drīzāk ir cilvēcisks pietuvinājums tiem neredzamajiem procesiem, kas parasti paliek ārpus glīti nopucētajām oficiālajām versijām.
Glezniecības sadaļa savukārt pieturas pie nopietnāka formāta, “neoficiāli oficiālā” trimdas mākslas kanona un klasiskajām vērtībām. Eksponētas gan Raimonda Staprāna, gan Dainas Dagnijas, Sigurda Vīdzirkstes, Lara Strunkes, Imanta Tillera un citu nopelniem bagātu latviešu izcelsmes mākslinieku gleznas. Tie ir autori, kas spējuši nokļūt arī ārvalstu, savu trimdas zemju mākslas uzmanības centrā, gūt profesionālo atzinību gan starptautiskā līmenī, gan tapt par daļu no Latvijas nacionālās mākslas. Atlase veido korektu, interesantu kopumu, kas lielākoties hronoloģiski atbilst 20. gadsimta 70.-80. gadiem. Kādēļ tieši šis laika posms visaktīvāk pārstāvēts? Zīmīgi, ka konkrēto dekāžu stilistiku pārstāv arī vēlāk radītie darbi. Organizatori atbildes nepiedāvā, taču šķiet, ka pēckara modernisma tradīcijas iemieso to mākslu, ko pierasts uzlūkot kā klasiku un šīm tradīcijām piemīt a priori statuss mūsu kultūras vērtību sistēmā. Konceptuālāki mediji un eksperimentālāki izteiksmes līdzekļi šajā apritē diemžēl vēl joprojām nav nokļuvuši.
Stilistiski izstādē dominē abstrakcionisms, kurā sintezēti dabas un priekšmetiskās vides vērojumi (Laimonis Mieriņš, Haralds Norītis, Laris Strunke), nacionāli ievirzīti motīvi (Daina Dagnija, Voldemārs Avens), aktuālo Rietumu mākslas virzienu parafrāzes (Raimonds Straprāns, Imants Tillers). No pārējiem līdzgaitniekiem izceļas Sigurds Vīdzirkste, kura eksperimentālie darbi šķiet apsteidzam savu laiku un ietiecamies ārpus mazliet vienveidīgās tā laika kultūras – savā oriģinalitātē tie ir grūti klasificējami un piesaista arī bez trimdas mākslas “birkas”. Pārējo autoru mērenais modernisms pauž visnotaļ tradicionālas ievirzes mākslinieciskos meklējumus, kā jau klasiķiem pienākas, taču būtu bijis būtiski atzīmēt, ka tas neaptver visu trimdas mākslas kopumu.
Izstāde “Tuvplāns” ir reprezentatīva, un tai ir izlases raksturs, taču trimdas tēma mūsdienās prasa mazliet niansētāku pieeju tās pētniecībā un aktualizēšanā – vismaz norādot kritērijus, kas balstīja konkrēto autoru izvēli.
Iespējams, tā iecerēta kā miniatūra versija 2013. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai izstādei “Latviešu māksla trimdā” (to arī kūrēja mākslas zinātniece Dace Lamberga), taču nav īsti skaidrs, kā šis trimdas kultūras projekts konceptuāli iegulst Cēsu Mākslas festivāla programmā. Paralēli skatāma arī Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu diplomdarbu izstāde “Savienojumi” Cēsu pilī, kas arī veidota pēc līdzīga “miniatūrās versijas” principa, atlasot daļu no nupat bijušās LU Bioloģijas fakultātes telpās eksponētās izstādes “Svaiga gaļa kritikai”.
Paralēla trimdas tēmas izstāde izveidota topošajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centra izstādē ar tādu pašu nosaukumu “Tuvplāns” (kuratores Žanete Skarule un Daiga Rudzāte), koncentrējoties uz latviešu izcelsmes mākslinieku saistību ar Ņujorku. Kopīgais nosaukums liek domāt, ka tas ir vienots projekts, taču jau atkal trūkst jebkādu norāžu un abas izstādes konceptuāli šķiet pārlieku atšķirīgas, lai tās uztvertu kā vienotu stāstu.
Atšķirībā no citām Cēsu Mākslas festivāla sadaļām, vizuālās mākslas joma šogad šķiet pamesta novārtā, tās saturu veidojot pēc nejaušības principa, nejaušām tēmām un nesenām aktualitātēm. Kādēļ Daces Lambergas kūrētā izstāde nokļuvusi tieši Cēsu koncertzālē? Iespējams, tā tikusi iecerēta kā saspēle ar Oresta Silabrieža izveidoto trimdas mūzikas mikrostāstu ekspozīciju “Personības un parādības”, taču oficiālu versiju nav. Iespējams, ka organizatoriem šķitis, ka šādi, abstrakti dekoratīvas ievirzes darbi, ir piemēroti vestibilu rotāšanai, kas diemžēl kopumā ir ļoti raksturīgi attieksmei pret vizuālo mākslu kā dekoratīvu fonu, interjera papildinājumu, pie kā pakavēt laiku koncertu starpbrīžos. Varbūt šis dekorācijas uzstādījums arī liedzis izstādes organizatoriem padziļinātāk izvērst trimdas mākslas jautājumus globālisma apstākļos, meklējot to reprezentācijai jaunus skatpunktus.
Visas šīs neskaidrības rada sajūtu, ka vasaras mākslas festivāls ir pārāk noguris, lai sasniegtu līdz šim visnotaļ augstu nosprausto kvalitātes latiņu.
