Laikmetīgās mākslas muzejs bija viens no “Jaunajiem trim brāļiem”, ko divtūkstošo gadu vidū apņēmās uzbūvēt Latvijas valsts. Īstenots tika tikai viens no tiem – Nacionālā bibliotēka, bet koncertzāles un muzeja būvniecībai svītru pārvilka ekonomiskā krīze.
2014. gada nogalē iniciatīvu būvēt muzeju uzņēmās privāti mecenāti – Teterevu fonds un “ABLV Bank” labdarības fonds, kas tajā plānoja kopīgi ieguldīt vismaz 30 miljonus eiro. Svinīgā ceremonijā tika parakstīts nodomu protokols ar Kultūras ministriju. Tieši sadarbībā ar “ABLV Bank” valsts jau kopš 2005. gada veidoja laikmetīgās mākslas kolekciju.
Bija plānots, ka muzejs taptu pašlaik neapbūvētā teritorijā starp Hanzas, Skanstes un Pulkveža Brieža ielu. Muzejs bija iecerēts kā daļa no "ABLV Bank" grupas projekta "Jaunā Hanzas pilsēta". Muzejs būtu bijis šī projekta enkurobjekts.
Muzeja fonds nolīga starptautisku “Malcolm Reading” arhitektu atlases kompāniju, kas metu konkursam izraudzījās tikai ārzemju birojus, tā raisot neapmierinātību vietējo arhitektu vidē. Galu galā par uzvarētāju kļuva viens no savas paaudzes vadošajiem arhitektiem pasaulē – sers Deivids Adžejs, kurš savā piedāvājumā iedvesmojās no Rīgas koka arhitektūras.
2016. gadā intervijā ar Eng.lsm.lv Deivids Adžejs norādīja: “Var just, ka Rīga ir lepna pilsēta. Tā lepojas ar savu mantojumu. (..) Veicot izpēti, mūs pārsteidza lielais koka arhitektūras īpatsvars, kas te vēl saglabājies. Daudzviet citur pasaulē tā vairs nav. Iespējams, daudziem rīdziniekiem tas neliekas nekas īpašs, bet patiesībā tas ir unikāls mantojums. (..)
Manuprāt, mākslas muzejam mūsdienās nav jābūt arhitekta kārtējam mākslas darbam. Muzeja veidolam ir jāatspoguļo tā saturs.”
Adžejs ķērās pie projekta izstrādes. 2018. gadā sekoja “ABLV Bank” krahs, un likās, ka muzeja iecerei kārtējo reizi pārvilkta svītra. Taču, kā šodien norāda Laikmetīgās mākslas muzeja fonda vadītāja Elīna Vikmane, projektā ieguldītie vairāk nekā četri miljoni eiro ļāvuši pabeigt projektēšanu. Taču rocības uzcelt pašu ēku privātajiem vairs nav, tādēļ sāktas sarunas ar valsti.
“Varu apstiprināt, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts ir pabeigts un gatavs būvniecībai.
Muzeja projekts ir pilnībā pabeigts un saskaņots visās institūcijās, gatavs konkursa sludināšanai. Mecenāti ir tikušies ar kultūras ministru un pārrunājuši šo, varētu teikt, apjomīgāko mecenātisma ieguldījumu infrastruktūrā kā dāvinājumu,” atklāj Vikmane.
Iecerei atdāvināt muzeja projektu valstij esot vairāki iemesli: gan “ABLV Bank” likvidācija un mecenāta Borisa Tetereva aiziešana mūžībā, gan pandēmijas laikā izskanējušie aicinājumi valstīm sildīt ekonomiku ar ieguldījumiem infrastruktūrā, skaidro Vikmane.
Viņa uzsver: “Dāvinājuma nodoms ir uzbūvēt muzeju. Tas nav dāvinājums neviena cita nosacījuma dēļ kā tikai uzbūvēt muzeju!”
Kultūras ministrija gan pagaidām atbildi nav devusi. Kā norāda ministra preses pārstāve Inga Vasiļjeva, ministrija augstu vērtē šāda mēroga dāvanu, taču svarīgas būs nianses.
“Šis pasaulslavenā arhitekta Deivida Adžeja projekts ir veidots konkrētai pilsētvides vietai, un skaidrs, ka tam jābūt realizētam tam paredzētajā zemesgabalā.
Šobrīd mēs ar fondu esam sarunu sākumstadijā. Esam saņēmuši fonda vēstuli ar apņemšanos dāvināt projektu, esam pirmo reizi satikušies ar mecenātiem. Kultūras ministrija cer, ka zeme būs viena no dāvinājuma sastāvdaļām. Tieši tas būs galvenais priekšmets sarunās ar Laikmetīgās mākslas muzeja fondu,” skaidro Vasiļjeva.
Zeme, uz kuras iecerēts muzejs, pieder ar “ABLV Bank” saistītajai “Pillar grupai”. No muzeja fonda vadītājas Elīnas Vikmanes teiktā noprotams, ka zeme nepaliktu tās īpašumā.
“Mēs zinām, cik valstij ir bijusi neveiksmīga pieredze un ka faktiski nevar notikt būvniecība, ja zeme un ēka pieder atsevišķiem īpašniekiem. Tā ka mēs apzināmies, ka to nedrīkst pieļaut,” uzsver Vikmane.
Pēc fonda nolīgtā tāmētāja aplēsēm, muzeja ēkas uzcelšana varētu izmaksāt 43 miljonus eiro.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas vadītāja Astrīda Rogule uzskata, ka valstij būtu jāpārņem projekta tālākā virzība.
“Privātais var pasūtīt mūziku, bet valstij ir kultūrpolitika. Un muzejs ir viens no kultūrpolitikas instrumentiem. Es domāju, ka nevajadzētu kāpt tam grābeklim vēlreiz virsū un noraidīt otru zvaigžņu arhitektu, kā tas bija Rema Kolhāsa variantā. (..) Protams, tas valstij uzliek pienākumus. Bet es domāju, ka valstij ir jābūt pienākumiem pret saviem iedzīvotājiem, (..) lai nodrošinātu pilnvērtīgu mūsu kultūrizglītību un dzīves pieredzi. Jo laikmetīgā māksla ir mūsu dzīves atspoguļojums.”
Vai Kultūras ministrija varētu pieņemt projekta dāvinājumu, būs atkarīgs no tālākām sarunām un finansējuma iespējām.
Tomēr, kā uzsver ministra preses pārstāve Inga Vasiļjeva, tas nenozīmētu, ka muzejam tiktu dota priekšroka sen apspriestās koncertzāles vietā.
Ministrijā uzskata, ka pašlaik jāizmanto iespēja virzīt abus projektus.
