Intravenozās infūzijas sistēmas caurules apvienojumā ar tērauda stieplēm veido cilvēka karkasu. Mākslas darbu papildina četri anonīmi atmiņu stāsti par bērnībā piedzīvoto vardarbību ģimenē. Spoguļi kalpo kā mūsu iekšējo emociju atspulgs.
“Intravenozās sistēmas ir mūsu iekšējā būtība. Tā ir kā ģenētiskā ķēde, ko mēs pārmantojam no saviem vecākiem, savas dzimtas, uzsūcam no apkārtējās sabiedrības un nesam sevī. Ne vienmēr tas ir kaut kas pozitīvs un gaišs. Ļoti bieži tās ir tumšas lietas, ko mēs uz āru ikdienā nevienam nepaužam,” skaidro māksliniece Tatjana Nežberte.
Instalācija izvietota melnā kubā, kurā vienlaicīgi ļauts uzturēties diviem cilvēkiem. Šādi skatītājs mākslu var baudīt personiskāk, iedziļināties un nesteidzīgi padomāt.
“Šajā piespiedu izolācijas laikā - vai mēs šo laiku izmantojam pozitīvi, savai pašatklāsmei, tālākai attīstībai vai mēs kondensējam negatīvas emocijas un ciešam? Nevajag ciest! Vajag izmantot un paskatīties uz dažādām mūsu ikdienas rutīnas lietām, uz ikdienas steigu attālināti,” spriež Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.
Vardarbība ģimenē īpaši saasinājusies pandēmijas izraisītās sociālās izolēšanās laikā. Ar šo izstādi māksliniece vēlas pevērst uzmanību tam, ka tieši ģimene ir tā vieta, kur bērnam jājūtas mīlētam un pasargātam.