Izvēloties skulptūrās attēlot dzīvniekus un putnus kopā ar militārajiem ieročiem, mākslinieks Aigars Bikše paspilgtina "Zvērīgas spēles" ietekmi uz mūsdienu cilvēku, vienlaikus paverot mākslas darbu uztveres iespējas atkarībā no skatītāja kultūras pieredzes, jo Austrumos un Rietumos daļu no darbiem varētu uztvert atšķirīgi.
"Zvēri un ieroči. Kontrastu saspēle, lai cilvēce ieklausītos saprāta balsī un pārtrauktu bruņošanās sacensības pasaulē" - šāda ideja izstādei pie mākslinieka Aigara Bikšes atnāca, atrodoties pavisam citā valstī. Bet uz šīs pašas zemeslodes, tēlnieks piebilst. Tā radās no apziņas, ka mēs visi esam saistīti. Jo globālajā pasaulē lielvalstis sēž uz ieroču kaudzēm – tās vienā mirklī var iznīcināt visu cilvēci un šo planētu. Bruņošanās ir "Zvērīga spēle" .
Aigars Bikše stāstīja:
"Kad es biju Japānā, Tokijā [..] bija atkal viena no konflikta situācijām, kas veidojās starp Ziemeļkoreju un ASV, un Japāna iesaistīta, un visi viens otram draud, un Tokijā ielās un parkos bija izvietotas pretgaisa raķetes.
Tā situācija un sajūta tāda, Latvijā varbūt liekas, ka tas ir tālu un tevi neapdraud, bet, kad esi tur un saproti, ka esi iekšā un viens no tiem, kas varbūt cietīs.." pārdomās dalās Bikše. "Protams, tas izklausās naivi, kad mākslinieks saka, skatīsimies uz to situāciju un mēģināsim apturēt to bruņošanās neprātu, kas pasaulē ir. Bet no otras puses, tas ir kādam jādara, kāpēc lai es par to nerunātu, ja tas mani interesē.”
Tēlnieks Aigars Bikše koka un bronzas skulptūrās attēlo totēmiskus dzīvniekus un putnus saskarē ar raķetēm, mīnām un aviobumbām. Darbu nosaukumu ir domas rosinoši: “Surikāts pakāpjas un kājnieku mīnas”. Namībijas ziemeļi. “Vanagu cīņa ar aviobumbu”. Andu kalni. “Lapsas spēlējas ar vidējās darbības raķeti”. Tālie Austrumi vai “Zaķis apgūst gredzena izvilkšanu no kājnieku rokas granātas”. Mana Dzimtene.
Par darbu ar lapsām mākslinieks stāstīja, ka tā aizsākumi meklējami Japānā: “Lapsa Japānā un arī Ķīnā ir ļoti mistisks dzīvnieks, pēc viņu mitoloģijas viņš spēj mainīt savu ārējo izskatu. Lapsa bieži vien pārvēršas par cilvēku. Arī mūsdienās ir gadījumi, kad lapsa ievedusi cilvēku mežā un pametusi drauga izskatā.
To man stāstīja cilvēki lauku ciematā, kad draugs aizvedis draugu uz mežu, pēc tam pazudis, pēc divām dienām atraduši kaimiņi, viņš saka: “Draugs mani aizveda.” Tie saka: “Nevar būt, draugs dzīvo tālāk un tai laikā nevarēja tur būt.”
Lapsa ir tāds dzīvnieks, kas nodrošina šo, kā vārtsargs starp mūsu realitāti un blakus realitāti. Arī tempļos lapsa sēž pie vārtiem, sintoistu tempļos lapsas sēž un sargā templi.
Bet, atvedot uz Eiropu šo darbu, es jūtu, ka ir cita semantika, ka to uztver kā lielvaru viltīgās spēles, tas ir ļoti interesanti , kā balstoties uz pieredzi, kas cilvēkam ir, ka viņš darbu redz dažādi.”
Sabiedrības attieksmi pret planētu Zeme simbolizē izstādes centrālais darbs – “Puisis ar papīra turzu galvā”.
Bikše skaidroja, ka visā izstādē starp dzīvniekiem ir tikai viens cilvēks – ar tūtu galvā. Tas ir tēls, kas jau iepriekš parādījies viņa tēlniecībā:
“Parasti cilvēks baidās no patiesības un tad viņš mēģina slēpties, bet tad, kad esi patiesību ieraudzījis, vairs nevari noslēpties, tas ir brīdis, un turza būs jāņem nost. Nevar dzīvot ar to turzu galvā.”
