Elga Grīnvalde sagaida mani savā darbnīcā. Atceramies, ka iepriekšējo reizi tikāmies aizvadītā gada pavasarī, kad pavisam nesen bija sācies karš Ukrainā un savas tā brīža sajūtas māksliniece bija izteikusi sev neraksturīgi skarbā, melnbaltā gleznojumā ar spēcīgu ekspresiju. Tagad darbnīcā uz molbertiem redzami pavisam citu noskaņu gleznojumi, kuros viņa turpina sev raksturīgo atmosfērisko gleznošanas veidu.
Elga Grīnvalde skaidro: "Ko es daru? Strādāju tālāk pēc šoka par karu. Dzīve rit, un māksliniekam ir jāstrādā tālāk. Izstādes nosaukums atspoguļo to, ka es pārsvarā strādāju pie dienasgaismas, kaut arī šī ziema mūs ar gaismu ne īpaši lutina. Bet es cenšos notvert tās dažas gaismas stundas vai mirkļus. Es vēl aizvien klasiski strādāju ar eļļu. Visu cieņu tiem, kas strādā ar akrilu un dara to ļoti virtuozi, bet man eļļa tomēr ir tuvāka ar savu plastiskumu, caurspīdīgumu, ko ar to var dabūt, un ar savu materialitāti."
Elga Grīnvalde savas abstraktās gleznas veido, klājot neskaitāmus slāņus vienu pāri otram, līdz gleznā sāk atklāties telpiskums, dziļums un to no dažādiem skatu punktiem var ieraudzīt atšķirīgi. Jo skatītājs ilgāk lūkojas gleznā, jo tā it kā aizvien plašāk un plašāk atver iekšējo redzi un skatītājs sāk tajā ceļot. Protams, tas ir ļoti personisks ceļojums, jo katrs gleznu redz un izjūt atšķirīgi. Tieši šis atmosfēriskais glezniecības veids mākslinieci šobrīd saista visvairāk.
"Atmosfēriskums – tas ir tāpat kā tad, kad mēs izejam jūras krastā un redzam mākoņus. Vai arī mēs aizejam mežā, parādās migla un vēl saule iespīd, un tu jūti to, ka tas nav nekas plakans, bet ka tā ir atmosfēra, ka tu esi dabā iekšā. Jā, un pēdējā gadā es ar šo atmosfērisko glezniecību darbojos arvien vairāk un vairāk. Kā mēs zinām, glezniecība ir plakne, bet man ir svarīgi plaknē parādīt atmosfēru jeb, kā tagad ir modē teikt – 3D. Bet latviski runājot, tas vienkārši ir apjoms vai telpiskums," stāsta māksliniece.
Latvijas daba ir viens no visspēcīgākajiem iedvesmas avotiem Elgas Grīnvaldes mākslā, vēl tās ir arī Slovēnijas kalnu ainavas, ko māksliniece bieži skata, jo Slovēnijā dzīvo viņas dēla ģimene un mazdēliņš. Taču arī Rīga ar savu īpašo šarmu un saules gaismu spēlēm uz ēku mūriem devusi ne vienu vien impulsu darbiem, un to vidū ir arī vairāki oranži sārtas nokrāsas darbi, kas būs skatāmi arī izstādē.
Elga Grīnvalde teic: "Vispār šī ir gaisma, kas ir uz sienas. Tā kā es dzīvoju centrā un daudz pārvietojos ar kājām, tad – kā jau māksliniece – es skatos vienmēr bišķiņ uz augšu, jo man ļoti patīk tās Rīgas sienas, kas vēl aizvien nav sataisītas vienādas, gludas. Un, jā, tad notiek tā, ka tu pēkšņi ieraugi saules gaismu vai vispār gaismu uz vienas sienas, kur ir izgaismojies kāds ķieģelis, pilnīgi nodrupis vai ar laku virsū, un tu redzi to materialitāti un skaistumu, kas nāk no tā ārā: tie gadsimti tai mājai un visa atmosfēra apkārt. Faktiski es esmu ļoti liela reāliste."
Mākslinieces jaunākajos darbos arvien biežāk parādās tāds elements kā līnijas vai stīgas, ko, izrādās, arī rosinājuši vērojumi pilsētvidē. Viņa atklāj: "Tas ir viss no mūsu Rīgas ielām. Paskatieties augšā – tur ir redzami elektrības vadi, tramvaja un visādi citādi tehniskie vadi. O, tas ir ļoti smuki – es vienā reizē, paskatoties uz augšu, sapratu, jo tas veido tādu savu kompozīciju ritmu un dziļumu, tas reizē ir ļoti lineāri, bet arī gleznieciski. Tas mani fascinēja. Un tagad tās līnijas nāk iekšā visās manās bildēs. Tā ka, jā, vēl aizvien man ir interesanti atrast ko jaunu sev glezniecībā."
Elgas Grīnvaldes gleznu izstādi "Dienasgaisma" atklāj 11. februārī galerijā "Bazar’t", un tā būs skatāma līdz 28. februārim.
