Intervija: Mākslinieka Nikolaja Uvarova saldā katorga

„Vasarā, kad arī naktī ir līdz plus 35 grādiem, gulējām ārā. Tā bija pēdējā no vectēva mājām Taškentā. Vienstāva, divas trīs istabas, ar māla kleķa piebūvi, no ielas to atdalīja māla kleķa siena. Un ielu malās ariki...

Un tā es guļu maziņš, gaišiem, cirtainiem matiem, uz „tahtas” (tas ir, koka lāviņas ar vates matraci un segu), bet virs manis šīs milzīgās melnās Taškentas nakts debesis ar tik lielām zvaigznēm, ka tās atgādina eglīšu mantiņas. Mērogus es iedomājos. Un es iztēlojos, ka nokļūstu kosmosā, pārlecu no mantiņas uz mantiņu, arvien tālāk un tālāk, un aizeju kaut kur bezgalībā. Kļūst bail un es saprotu, ka vajadzētu laikus atgriezties uz zemes...” 

Laiks un vieta – kara gadu Taškenta.

Šajā spilgtajā bērnības atmiņu uzplaiksnījumā ir viss Uvarovs, ar viņa pārsteidzošo romantikas un racionālisma savienojumu, kas ir gan harmonisks, gan sprādzienbīstams, un noteicis viņa likteni.

Ar viņa mīksto sirdi un skarbo dzīves devīzi: „Sadedzini to, ko tu pielūdz, un pielūdz to, ko esi sadedzinājis”. Nikolajam Uvarovam, kurš plašā lokā ir pazīstams kā Grāfs vai Kņazs, ir apritējuši 75 gadi.

Līdz ar šo vārdu atmiņā nāk slavenais Uvarova „vīriešu ievārījums” un „autentiskais” uzbeku plovs. Viņa Baltslāvu biedrība. Viņa grafiskās un glezniecības fantāzijas par Bredberija tēmu („manā daiļradē ir 20 virzienu, taču sapņoju strādāt tikai vienā, „ Bredberija virzienā” un jocīgās „debilās bildītes”. Kā arī Vidusāzijas tematikai veltītie darbi. Tāpat dzīvās vecās Pārdaugavas mājas – aizejošā pilsētas seja. Un „know-how” – īpaša pasteļa tehnoloģija, kad tiek zīmēts uz smalka smirģeļa, kas piešķir ainavu miniatūrām īpašu reālu taustāmību un dziļumu. Un viņa huligāniskās, romantiskās un filozofiskās „haiku”... Uzskaitīt var ilgi.

Kārtējo reizi Hruščova laiku piecstāvu mājā kāpju līdz pašam augšējam stāvam. Pēdējos gados diemžēl mākslinieka veselība klibo, un tagad Uvarovs tikai īpašas medicīniskas nepieciešamības gadījumā iziet no sava šaurā Pārdaugavas vienistabas dzīvoklīša, kurā ir daudz plauktu, kas pilni ar viņa radītajiem dažāda žanra un formāta mākslas darbiem. („Tuvinieki teic, ka uz manu jubileju jāsaaicina cilvēki, bet kur viņi te paliks?”)

Katru dienu viņš sāk ar sava veida rituālu – vēl pirms rīta kafijas tases viņš noteikti uzglezno divus akvareļus.

Pēc eksperimenta ar gleznošanu ar šķīstošo kafiju (jā, jā, kārtējais eksperiments!) viņš turpina savu Tjanšana akvareļu sēriju. Viņš teic, ka spēlējas ar mākslu, ar grafiku, spēlējas ar šo pasauli. Ieklausās pats sevī, cenšoties notvert zīmes, signālus, kuri dažkārt parādās kādas skaņu rindas vai frāzes veidā, un vajag vienkārši tos paspēt nofiksēt, lai jau pēc tam atklātu tēmu. Tāda ikdienas saldā katorga.

„Mēs bijām tādi romantiķi, un mums šķita, ka priekšā ir skaistā nākotne,” nopūšas Uvarovs. „Tagad domās atgriežos aizvien tālāk pagātnē, deviņpadsmitajā, astoņpadsmitajā gadsimtā, cilvēces pirmskristietības vēsturē. Un rodas secinājums, ka mūsdienu sabiedrība ir viens no strupceļiem, kurā mēs sevi paši esam noveduši.”   

„Kopš agrīniem gadiem biju ieciklējies uz sociālo un mēģināju atrisināt globālās problēmas ar mākslas palīdzību, taču tagad man galvenais ir atgriezties pie dabas,” viņš piebilst.

— „Un nesa mani, un grieza mani,” tevi citē tava personīgā interneta lapa. Rīgā tu nokļuvi piecu gadu vecumā, tūlīt pēc kara?  

— 46.gada pavasarī, pēc Taškentas, taču svešas pasaules izjūtu kaut kā neatceros. Mums bērnudārzā vienā telpā bija gan krievu, gan latviešu grupas, pēc tam parādījās arī jauktās. Atceros dziesmiņu latviešu valodā – strauji, strauji tek tā upīte. Daudzus gadus vēlāk caur šo dziesmu, caur Lucavsalu es nonācu pie zīmējumu sērijas par aizejošo seno Pārdaugavu.

— Šie tavi pārsteidzošie ēku portreti!

— Ēku portreti, jā. Rīga man šķita noslēpumaina, mistiska pilsēta. Tā bija pamatīga, varēja sajust mūžību telpā un laikā. Īpaši rudenī, kad pilsētā ir migla.

Vēl līdz šim man rādās kāds sapnis. Viens no tā variantiem – Pārdaugava. It kā eju un pēkšņi atklāju kaut kādu skaistu un noslēpumainu šķērsielu sistēmu. Un noteikti ir baznīca, kas man vēl nav pazīstama. Otrs – variants – centrs. Arī labirinti, es no tiem izeju, un atklājas tāds skaistums! Drupas, apdeguši sarkanie ķieģeļi... Un sajūsma par to, ka te ir kaut kāds mūžīgs noslēpums. Kad es 90.gadu sākumā pārcēlos uz šejieni, uz Kuģu ielu,

naudas bija maz, laika daudz, un es vienkārši apstaigāju ielu pēc ielas, kā pa serpentīnu.

Ir saglabājies bloknotiņš ar uzmetumiem, kas zīmēti ar gela pildspalvu. Pēc tam jau speciāli taisīju šo māju uzmetumus ar gabarītiem, novedu līdz galam. Albuma radīšana ilga kādu pusotru mēnesi.

— Taču atgriezīsimies tavā bērnībā. Kad tu aizrāvies ar zīmēšanu?

— Mans brālēns Ļoša stāstīja, ka

es esot zīmējis Hitlera karikatūras! Piecu gadu vecumā. Jau tad biju poliski angažēts.(Smejas.)

Es nez kāpēc zīmēju fīreru ar saplēstiem cimdiem rokās. Pēc tam mani sāka vest uz bērnudārzu, un audzinātāja Jeļena Ignatjevna Dzjuba (bijusī ļeņingradiete, pārdzīvojusi blokādi), gatavojoties Jaunajam gadam un citiem svētkiem, zīmēja uz vatmaņpapīra visādus sniegavīrus un zaķīšus. Man tas šķita kā burvestība! Vienā jaukā dienā pēc manis ierodas viens no vecākiem, bet viņa saka: „Vai zināt, ko viņš paveicis?!” Un rāda manas ilustrācijas pasakai „Maša un lācis”. Apkārt bija sapulcējušies visi sīkie, atceros izsaucienus: „Ak, gluži kā mākslinieks! Ak, gluži kā mākslinieks!”

Un māte mani aizveda uz Pionieru pili, kur tolaik pasniedzējs bija Auseklis Baušķenieks.

Tur bija molberti, papīru mums izsniedza, mēs piedalījāmies izstādēs. Baušķenieks kaut ko teica priekšā, uzturēja tonusu – bērni taču bija atnākuši nodarboties ar mākslu! Un pats tāds iznesīgs, ar kaklasaiti. Ļoti labsirdīgs cilvēks. Paldies viņam... Centos, cik vien bija spēka, mēģināju līdzināties tiem gatavajiem paraugiem, kas mums bija piekārti pie sienām. Tas ir, skatījos uz pasauli citām acīm, paša redzējums, protams, nāca daudz vēlāk. Bet jau skolā es biju kaislīgs gleznotājs, atainoju visādus „briesmonīšus” – vienkārši „priekš sevis”.

Mēs visi nākam no bērnības... Manuprāt, kad es sāku iet pirmajā klasē, māte mani paņēma līdzi uz Ļeņingradu. Aizgājām uz Krievu muzeju, es ieraudzīju Šiškina zīmējumus ar zīmuli – priedes.

Tas bija šoks! Visus māsīcas albumus piezīmēju pilnus, domājot, ka man iznāks tāpat kā Šiškinam.

Vēlāk mēs īrējām vasarnīcu Kalngalē, atmiņā iespiedusies dzīve starp priedēm, zari. Lūk, no turienes arī manas mūsdienīgās ainavas, kā bērnības atbalss. Bet grafiķis manī pamodās kādā septītajā klasē, un es aizrautīgi zīmēju draudzīgus šaržus par klasesbiedriem. Lasīju, protams. Māte pasūtīja Lielās Padomju enciklopēdijas 50 sējumus, reizi mēnesī saņēmām kārtējo sējumu, tā notika mana informācijas vākšana. Par internetu tolaik neviens pat nevarēja iedomāties... Pēc tam bija Maksima Gorkija kopotie raksti un daudz kas cits.

Pēc devītās klases jau sāku kasīt pakausi – kur iet strādāt pēc skolas? Mūs veda gan uz bērnu rotaļlietu fabriku, gan uz galošu fabriku. Visbeidzot parādīja Rīgas porcelāna un fajansa fabriku (Kuzņecova fabriku), gleznošanas cehu - milzīgas, gaišas zāles, tajās sēž cilvēki un apglezno porcelānu.

Tad es sapratu – lūk, kas man ir vajadzīgs! Sēdēt, zīmēt un vēl saņemt par to naudu.

Un, 16 gadu vecumā pabeidzot „vidējo vispārizglītojošo darba skolu”, sadalē paziņoju, ka gribu tieši uz porcelāna un fajansa fabriku. Pirmais darbs bija taisīt „ūsiņas”. Tās ir tādas apmalītes trauku malās.

Paralēli apmeklēju studiju Amatu ielā, Mazajā ģildē, mūsu pasniedzējs bija akvarelists Eduards Jurķelis. Mēs ar draugu tur bijām paši jaunākie, pārējie studijas dalībnieki bija cilvēki vecumā no 25 līdz 60 gadiem, daudzi atgriezušies no nometnēm. Bija Hruščova atkusnis, sarunas par politiku, mākslu... Sāka parādīties pirmie albumi ar impresionistiem. Mēs to visu uzsūcām.

— Taču iestājeksāmenos mūsu Mākslas akadēmijā tu izgāzies?

— Mēs sakopojām visu nekaunību, kas mums bija, iesniedzām dokumentus, taču es saņēmu „divnieku” kompozīcijā. Un tāpēc, ka nebiju gatavs un galīgi nesapratu, ka kompozīcija ir informācijas sarecējums. Drīz saņēmu pavēsti no kara komisariāta, un mūs aizveda uz Rietumbaltkrieviju, uz Pinskas purviem, uz bijušo Padomju Savienības un Polijas robežu. Uz raķešu daļu. Nokļuvu štābā.

Likās, ka būtu nokļuvis pionieru nometnē – rīta junda, vingrošana, viss pēc saraksta, ierindā uz ēdnīcu un no ēdnīcas.

Štābā man uzreiz uzkrāva raķešu diviziona darba plānu (galvenokārt rakstu darbi), paralēli bija vēl kaut kas jānoformē. Mūsu iesaukums trāpījās laikā, kad notika tā pati 1962.gada amerikāņu un padomju Karību krīze, mūs mierīgi varēja ar kuģiem aizsūtīt uz Kubu. Taču kaut kā viss tomēr beidzās labi.

...Armijā Uvarovs laiku nezaudēja, nopietni gatavojās iestāties Maskavas Poligrāfijas institūtā, iespiedprodukcijas mākslinieciskās noformēšanas fakultātē. Nokārtojot pārbaudījumu un iegūstot kaujas un politiskās sagatavotības teicamnieka nosaukumu, pēc dienesta varēja iestāties augstskolā atbilstoši kvotai. Bija pat kursi tiem, kas vēlējās iestāties augstskolā, kuros varēja kārtot eksāmenu krievu valodā un literatūrā. Un viņš pastāvīgi zīmēja, tāpēc mājās atveda veselu ķīpu ar darbiem – armijas dzīve, kāda tā ir.

Un lūk, viņam ir 22 gadi, viņš kārto iestājeksāmenus Poligrāfijas institūtā, konkurss – 18 cilvēku uz vietu. Un Nikolajs vienkārši neiekļūst. Nolemj mēģināt vēlreiz nākamajā gadā. Rīgā apmeklē Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursus pie Mihaila Korņecka, paralēli vēl strādā konstruktoru birojā. Sajutis, ka spēku jau vairs nav, pamet prestižo darbu konstruktoru birojā un septembrī sāk strādāt... par galdnieku zooloģiskajā dārzā, remontē būrus. Tas ir darbs svaigā gaisā. Romantika! Atceras tādu ainu. Pirmais sniegs uzsnidzis 10.oktobrī, un pāvi uzlidojuši priežu galotnēs. Klaigā, trokšņo, nesaprot, kas noticis...

Iestājeksāmenus Maskavas Poligrāfiskajā institūtā Uvarovs tomēr sekmīgi nokārto, konkursu iztur, taču viņa vietā paņem populāra rakstnieka meitu. Tad Nikolajs viegli iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā („labākā zīmētāja slavu ieguvu jau sagatavošanas kursos”)...   

- Visspilgtāk atmiņā no tiem gadiem man palikusi pastāvīga izsalkuma sajūta. Par 28 rubļu stipendiju pirku talonus kompleksajām pusdienām (25 pusdienas mēnesī, izņemot brīvdienas) studentu ēdnīcā, kā arī dažas pakas auzu pārslu, kartupeļus... Taču man par kartu cenu bija jācaursit informācijas barjera, jāiekļūst mākslas informācijas laukā, jāizjūt iekšējā brīvība, un

es gāju uz akadēmiju tā, kā Matrosovs metās uz ambrazūru.

Bet apspiestība gāja projām ļoti lēni. Kaut kāda nolemtība, iekšējā cenzūra – šo nedrīkst, to nedrīkst. Pat ja varētu, kas gan es tāds esmu, lai līdzinātos...  Akadēmijā mūs turēja diezgan lielā stingrībā. Ja esi students, tu vēl nekas neesi. Mums nebija tiesību izstādīt savus darbus ārpus augstskolas. Tāda amatnieka katorga, jo vajadzēja iekļauties kaut kādā enerģētiskā šablonā, un darbs bija vai nu izdarīts vai arī nebija izdarīts un bija atklāti vājš.

Nodarbības sākās pusdeviņos, oficiāli beidzās sešos. Divas reizes nedēļā no rīta bija fizkultūra, pēc tam – dialektiskais materiālisms, vēsturiskais materiālisms, partijas vēsture... Bet, kas attiecas uz profesiju, - divas stundas dienā zīmēšana, divas reizes nedēļā – glezniecība.   

Studentu savstarpējai saskarsmei laika tikpat kā neatlika. Vienīgais prieks bija gaidīt pusotru mēnesi ilgo izbraukumu uz vasaras praksi, uz plenēru.

Un es sapratu, ka tas ir sava veida konveijers, kas ir piemontēts valsts mašīnai. Katrai fakultātei bija jāpiegādā zināms pienācīga līmeņa absolventu skaits konkrētiem radošās darbības virzieniem.

Gleznotājiem bija jāstrādā pastāvošās iekārtas labā, grafiķiem – vēl jo vairāk, jo valsts tos uzskatīja par nākotnes plakātistiem, „pareizās” literatūras noformētājiem.

— Kādu sižetu izvēlējies diplomdarbam?

— Tā kā man bija iekšējais uzstādījums cīnīties ar pasaules ļaunumu, uztaisīju pacifistisku ciklu pēc Remarka motīviem. Pret karu, antifašistisku, pret Vāciju. Visi šausmīgie pasaules kara netīrumi un totalitārā režīma pirmskara spiediens (zemtekstā – totalitārie režīmi vispār). Un fināls – uzvara. Lieli oforti, 50 reiz 50 centimetru, trīs eksemplāros... Iespējams, iznāca nedaudz frontāli. Un vēl tas drūmums. Alberts Goltjakovs, toreizējais stājmākslas nodaļas dekāns, kurš vadīja manu diplomdarbu, pierunāja: „Nevajag tik drūmi, jums viss ir pārāk naturālistiski.”

Perestroikas sākumā, kad sāka ierasties ārzemnieki, kāds pie manis atveda vienu apmēram 45 gadus vecu vācieti, kurš dzīvoja Anglijā. Atceros, kā viņš skatījās darbus (bija redzams, ka viņam tā ir sāpīga tēma), pēc tam bez ierunām samaksāja 800 dolāru par visu darbu sēriju, un šie darbi aizbrauca uz Angliju. Tā bija mana pirmā peļņa valūtā. Es sapratu, cik maksāju un cik vispār maksā mākslinieka darbs. Mēs saņēmām diplomus ar zīmodziņiem par akadēmijas beigšanu –

un es sapratu, ka vairs nevienam neesmu vajadzīgs. Pats šo ceļu izvēlējies, pats arī ķepurojies tālāk. Ej, lauzies ar elkoņiem, grauzies ar zobiem.

... Pēc augstskolas beigšanas Uvarovu sadalē nosūtīja strādāt Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas tehniskās estētikas birojā. Tas bija gigantisks uzņēmums, tāda valsts valstī. Viens no pirmajiem uzdevumiem izrādījās piedalīšanās PSRS paviljona noformēšanā Maskavas Starptautiskajā elektrotehnikas izstādē Sokoļņikos. Ar uzdevumu birojs tika galā spīdoši.

Un sākās apnicīgā rūpnīcas dzīve, iznāca konflikts ar priekšnieku gaumes atšķirību un dažādu uzskatu dēļ. Turklāt Uvarovs juta, ka paies vēl pusgads, kad viņš kļūs par tipisku rūpnīcas idiotu-noformētāju, noplicināsies viss, ko viņš ir spējis uzkrāt akadēmijā pavadītajos gados.

Viņš pamet prestižu darbu un aiziet – uz 37.vidusskolu, par zīmēšanas skolotāju uz pusslodzi. Minimāla alga un maksimāli daudz brīva laika.

Šajā gadījumā droši vien ietekme bija gēniem, jo tēvs un māte bija pasniedzēji. Turklāt pa tēva līniju – pareizticīgo garīdznieki, no Katrīnas laikiem. Otrajā vai trešajā darba gadā jaunizceptais pedagogs izstrādāja pats savu metodiku, liekot uzsvaru uz iztēli un māksliniecisko domāšanu. Visus četrus gadus viņš lūdza direktoru piešķirt viņam atsevišķu klases telpu, lai neskraidītu ar mapēm no stāva uz stāvu, taču tā arī neko nepanāca. Un aizgāja.

Iekārtojās darbā Jūrmalas 5.skolā Pumpuros. Tur

viņam piešķīra atsevišķu klases telpu, un tajā viņš izveidoja mūsdienīgu interjeru. Pirmais Latvijā pasūtīja saliekamus skolas solus bērniem, tādus kā molbertiņus, krēsliņus-kubiņus.

Iznāca klase ar mainīgu arhitektūru, kas ir piemērota lomu spēlēm. Un tas gads viņam pārvērtās par svētkiem. Vēlāk Uvarovs mēģināja stimulēt Baltijas Krievu institūta (tagad – Baltijas Starptautiskās akadēmijas) studentu iztēli. Pēc tam sāka rasties arī privātskolnieki. Tā viņš pārgāja uz privātstundām, un ar to nodarbojas jau 18 gadu. Tika rīkotas izstādes „Uvarovs un skolnieki” gan mazajā galerijā „Anna”, gan Elizabetes ielā, bijušajā kompartijas centrālkomitejas ēkā. Bija ko parādīt.

Desmitklasnieku Dimu Averjanovu pie Uvarova atveda māte. Dima spīdoši iestājās mūsu Tehniskajā universitātē, pabeidza arhitektūras fakultāti, saņēma stipendiju, aizbrauca uz Ameriku. Tagad strādā par arhitektu Rīgā. Kāda meitene no Liepājas studēja Tehniskajā universitātē dizainu un divus gadus gāja uz nodarbībām pie Uvarova. Arī saņēma stipendiju un iestājās Eiropas Dizaina institūtā, kur pasniedzējs ir pats Armani, bet diplomdarbu izstrādāja kā scenogrāfe teātrim „La Scala”...

— Ja pieskaita manas privātstundas un pasniedzēja darbu kursos, iznāk, ka vairāki simti audzēkņu „caur mani” ir izgājuši.

— Tu esi devis savu ieguldījumu arī mūsu leģendārā laikraksta „Советская молодежь” popularitātē. Šajā laikrakstā mēs iepazināmies septiņdesmitajos. Kā tu pie mums nokļuvi?

— 1977.gada jūlijā man zvana – no „molodjožkas” aizgājis mākslinieks. Atnāku, toreizējais redaktors Anatolijs Kameņevs saka: „Izdari tā, lai avīze izskatītos interesanti.” Pirmo pusgadu taisīju ilustrācijas un rubrikas, un katru reizi vajadzēja trāpīt „desmitniekā”. Bet nekur Padomju Savienībā šādas pieredzes nebija vispār. Pēc tam jau es centos visu pārvērst par sistēmu.

Cik tur bija nodaļu, un katrai vajag divdesmit trīsdesmit rubrikas, sareizini! Domāju, ka smadzenes uzsprāgs.

Un vēl gads aizgāja šīs sistēmas tehnoloģiskajai ieviešanai.

Reiz Kameņevs devās uz kārtējo komjauniešu kongresu Maskavā. Pēdējā kongresa dienā jauniešu laikrakstu redaktorus izsauc pie Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas preses nodaļas vadītāja, viņš izvelk mūsu laikrakstu un saka: „Lūk, tā ir jātaisa avīzes!” Un Toļu Kameņevu nosūta uz Maskavu, uz augstāko partijas skolu. Bet viņa vietā nāk Andrejs Vasiļonoks. Man jaunais redaktors darbu nedeva, honorāru nebija. Un es atkal aizeju uz nekurieni.

Bet drīz – uz astoņiem gadiem – nokļūstu Veselības aizsardzības ministrijā, kur atbildēju par visu poligrāfiju. Tur pret mani izturējās tieši kā pret mākslinieku! Profesori pie manis paši brauca un pasūtīja: lūk, šo vāciņu, un šo... Noformēju ikgadējā izdevuma „Hepatoloģijas panākumi” greznos sējumus, kurus izdeva leģendārais akadēmiķis Anatolijs Bļugers. Viena no grāmatām ieguva balvu starptautiskajā medicīnas literatūras izstādē Bratislavā... Taču „perestroikas svaigie vēji” sasniedza arī mūs un 88.gadā saņēmu oficiālu paziņojumu: „... jūsu pakalpojumi mums vairs nav nepieciešami. Un es

dodu sev solījumu vairāk nekad nekur nekad vairs nestrādāt. Un jau 27 gadus esmu brīvā lidojumā.

—Izstādīt savus darbus tu sāki tieši medicīnas periodā?

— 1973.gadā man bija neliela personālizstāde vienā no Zinātņu akadēmijas institūtiem. Kad strādāju avīzē, mājās rīkoju kaut kādas savu darbu skates pazīstamiem cilvēkiem, bet citādi – neviens nezināja, kas tas tāds Uvarovs. „Molodjožkas” zinātnes un studējošās jaunatnes nodaļā mēdza ienākt Saša Gusevs, pedagogs. Jau krietni vēlāk satieku viņu Vecrīgā. „Kā iet?” viņš jautā. „Tā kā iepriekšējā ideoloģija ir sabrukusi, viss ir sabrucis,” saku. „Nav skaidrs, kā labā, kādas idejas dēļ strādāt”. Un izdzirdu: „Muļķi, zīmē sev!” Un patiešām, es nodomāju,

lai cilvēce pati risina savas globālās problēmas. Bet man ir jāpadomā par dvēseli.

84.gadā, kad biju Ļeņingradā, es nokļuvu arī vietējo mākslinieku-nekonformistu izstādē. Un pēkšņi mani „apturēja” neliela planšete „Dostojevska laikmeta Pēterburga”. Kartonā izgriezti plaukstiņas lieluma lodziņi, atklātnes formāts un kaut kāda puišeļa zīmējumi. Noslēpumaina pilsēta. Šos nelielos zīmējumus varēja skatīties gan tuvumā, gan no attāluma, kā logus uz kādu visumu.

Tad es, kurš bija beidzis akadēmiju, sapratu, ka ne vella vēl neprotu!

Es sapratu, kā minimāli īsā laikā var izdarīt maksimāli daudz minimālā telpā tā, lai „strādā” katrs kvadrātmilimetrs.

Atgriezies Rīgā acīmredzot perestroikas priekšnojautās, izdomāju savas „debilās bildītes” – tā kā mani vecāki ir filologi, sāku taisīt ilustrācijas idiomātiskiem izteicieniem. Tālāk sekoja ķēdes reakcija, sāku ilustrēt fantastiku un sapratu, ka man gribas nodarboties arī ar glezniecību...

80.gadu beigās „Rīgas modes” zālē notika Rīgas grupas „Brīvā māksla” pirmās izstādes. (Tajā bija mākslinieki no ielas, kas nebija Latvijas Mākslinieku savienības biedri.— Rus.lsm.lv). Tur es pirmo reizi izstādīju „debilās bildītes”, izraisot šoku un furoru! Pēc tam pat

atbrauca kaut kāds cilvēciņš, manuprāt, no Jekaterinburgas, un visu šo manu pirmo „debilo bildīšu” sēriju nopirka. Tā arī kļuvu pazīstams, kad man jau tuvojās piecdesmit.

— Kāpēc neiestājies Mākslinieku savienībā?  

—Tā ir ilga birokrātiska ņemšanās. Pāris reizes mēģināju iesniegt lūgumu uzņemt. Taču vispirms bija jākļūst par Latvijas Jauno mākslinieku savienības biedru, un, lai to izdarītu, bija jāpiedalās vairākās šo pašu jauno mākslinieku izstādēs. Bija jāiesniedz savu darbu fotogrāfijas, ziņas par piedalīšanos, pēc tam to visu sūtīja apspriešanai uz Maskavu un, ja Maskava piekrita, tad šeit tevi uzņēma Jauno mākslinieku savienībā. Tālāk varēja pretendēt uz dalību pieaugušo Mākslinieku savienībā. Taču arī te ir savs birokrātisks stāsts.

Vairākas reizes notika tā.

Atnesu darbus, tos pieņem. Taču izstādes atklāšanas dienā izrādās, ka noraidīti. Vai arī pieņemti, bet nekas no maniem darbiem nav izstādīts. Izrādās, ka pāris stundas pirms atklāšanas ierodas Vladimirs Iļjičs Kaupužs, toreizējais Latvijas PSR kultūras ministrs, un, pārlaižot zālei augstākstāvoša skatienu, komandē – to aizvākt, to aizvākt, to aizvākt...

Tāpēc ka te intonācija nav īstā, tur nedaudz „izkrīt” no vispārējā virziena... Beidzot es

nolēmu, ka garīgā veselība ir labāka, un sāku strādāt „aiz skapja”.

Viss tas pamazām krājās, un no zināma brīža es neko nepārdevu. Un arī oficiāli bija aizliegts pārdot savus darbus „no rokas”, tā skaitījās spekulācija – drīkstēja tikai caur Mākslinieku savienības veikaliņiem un saloniem! Beigu beigās es sapratu, ka (pēc Staņislavska) ir vajadzīgs virsuzdevums.

— Un kāds tas ir?

— Būt godīgam pašam pret sevi un saukt lietas īstajos vārdos. Varbūt spriežot par visu, bet nenosodot. Prast pacelties līdz augstākajam vārīšanās punktam – lai tikai smadzenes neuzsprāgtu.

Kādā brīnišķīgā brīdī es atklāju sev Kastaņedu, sākās periods, kurā es ieniru šajā absolūti jaunajā zīmju sistēmā un filozofijā. Pēc Kastaņedas - skolotājs ir katrs tavs satiktais cilvēks, tikai vai nu tu reaģē uz šo vēstījumu tajā vai citā formā, vai arī nē. Patiesība ir ārkārtīgi vienkārša: lai ko tu nedarītu, izturies pret to kā pret lielāko daiļrades aktu un vienmēr atceries, ka aiz labā pleca pusotru metru aiz tevis ir nāve. Starp citu,

kad pie manis nāk skolnieki, jautāju viņiem – kā jūs mācīt? Ar narkozi vai bez narkozes,

bez izskaistināšanas, uzreiz saucot lietas īstajos vārdos. Kā teicis kāds gudrs cilvēks, - pasauli glābj nevis skaistums, bet atskurbšana ar Patiesību. Ar audzēkņiem sāku ar sarunu par to, ka mūsu nodarbība – tā ir baltā maģija. Ka mācīšu strādāt ar enerģētiku. Un apdomāt augšupejošā kārtībā: priekšmetu, notikumu, parādību, filozofiju. Līdz kam kurš varēs izaugt. Bet pats sāku saprast, ka pat ar visvienkāršākā priekšmeta attēlošanu (un ar tā palīdzību) var attēlot parādību un filozofiju. No jebkura priekšmeta varu uztaisīt kādu arhetipu. Jautājums ir par to, cik ielikšu no paša sirds un personīgās dzīves pieredzes, kas ir apdomāts caur saskari ar kaut ko dievišķu. Iznāk kaut kā pats no sevis, - un tu saproti, ka uztaisīt sliktāk tev jau vairs nav tiesību. Un arī nevarēsi. Man par to ir baltais dzejolis, no manām haiku:   

Pēkšņs kluss pērkons,

bet, iespējams, viesuļvētras čuksts apstādināja tevi, māksliniek,

Mākoņa paraksta vijums debesīs tev paziņoja,

ka meklējumi ir beigušies!

Un priekšā ir atklāta sezona... Līdzdalības
līdzradīšanas

ar Radītāju

apzināšanās.

Un brīnišķīga enerģija brīvi

tek caur tevi

uz audekla.

— Atceros, ka tu pieminēji vēl kaut kādus savus „kontaktus ar atnācējiem”?

— Par to vien var runāt ne mazāk kā stundu. Bet pēdējā tāda „tikšanās” bija manā pēdējā braucienā uz Altaja kalniem Kirgizstānā, Skobeļeva kalna pakājē. 1986.gada 26.aprīlī mēs ar vietējiem intelektuāļiem no Ošas pilsētas devāmies vākt mūmiju (tāds viņiem tur ir hobijs). Man līdzi bija „ziepju trauks” un es uzņēmu miniatūrus slaidiņus. Bija „fiksā ideja” aiziet līdz pirmajam ledājam, apsēsties, pateikt „o-m-m-m” un zīmēt kalnu panorāmas. Rīgā attīstīju fotofilmu, un izrādījās, ka divos slaidos aparatūra ir ieraudzījusi to, ko neieraudzīju es - divos kadros pēc kārtas ir pilnībā materiāls objekts, turklāt tas nav filmas defekts. Ošas fiziķi pēc tam atbrauca un konstatēja, ka tas ir koncentrēta magnētiskā lauka foto, tikai nav saprotams, vai tas man līdzās ir fokusējies no kosmosa vai no zemes.

Pēc tā brauciena

manī it kā atvērās kaut kāds aizsprosts, notika iekšējā atbrīvošanās.

Asociatīvā atmiņa sāka jaudīgi darboties, un vienas vasaras gaitā es to visu spēju nofiksēt mazu uzmetumu un skiču veidā, ar smalku marķieri. Kā negatavas idejas, skaidras formulas, sižetus. Taisnību sakot, balstoties uz tās bagāžas, es joprojām arī radu, izstrādāju tā slāņus pakāpeniski, iedzīvinot tajā vai citā tehnikā.

Bet vēl man ir vajadzīgas 38 nedēļas, lai pārnestu A3 formātā arī 38 skices – Vecās Derības sižetus, ilustrācijām jaunajam izdevumam. Kad sāku taisīt maketu, sapratu, ka pavisam mazu formātu nepavilkšu, bet proporcijas, kompozīcija tur ir atrastas.

— Bet tas jau skicēs ir ļoti interesanti un enerģētika no tām izstaro!

— Taisīju uzreiz, vienā elpas vilcienā: lasīju – taisīju, lasīju – taisīju... Būs melnbalta grafika, taču varbūt ar krāsainu rāmīti. Lūk, Ābrahāms, lūk, Sodoma un Gomora... Visam vajadzēja „iziet cauri”, pārdzīvot aprakstīto. Sāku gadu pirms iestāšanās akadēmijā, vēl strādājot skolā. Bet stāsts ir visai interesants.

1974.gadā žurnāliste Žanna Ruzina mani uzaicināja uz Kauguriem, uz Jaungada svinībam. Kompānija bija jautra. Un es, lai arī biju ne pārāk iereibis, izģērbos līdz jostasvietai, izkrāsoju sevi ar akvareļiem ar visādiem pirātiskiem uzrakstiem,

lietū un sniegā skraidīju pa Kauguriem ar koka zobenu un kliedzu, ka visus boļševikus gabalos sacirtīšu.

Dabūju šausmīgu plaušu karsoni. Kamēr mēnesi ar to slimoju, no manis nāca ārā: „Gilgamešs”, „Bumbiņas un kubiņi”, bet pēc tam Bībeles cikls.

Un lūk, domāju,

cik (ņemot vērā manu veselību un iespējas) būtu paspējis izdarīt, ja pats sev nebūtu aizliedzis kaut kādus atklājumus.

Taču pastāvīgi bija aktuāls jautājums, kam to vajag un kas to pirks. Bet pasūtītājs un pircējs (oficiāli) bija tikai valsts. Taisnība, mani centās iepazīstināt ar pagrīdes kolekcionāriem. Tie bija zobārsti un juristi.

Es bāzos viņiem virsū ar saviem problēmām veltītajiem darbiem, kas bija vērsti uz sirdsapziņu, uz dziļiem konceptuāliem jautājumiem, taču sapratu, ka viņiem to nevajag. Nav tā prece. 

Viņu sarunās ar mani bija viens zemteksts -”uztaisiet man skaisti!”