„Šoreiz atļāvos „vaļību” kaut kādus niansētākus personāžus ieviest. Arī agrāk esmu mēģinājis personāžus ar zemtekstiem rādīt, bet, manuprāt, viņi brīžiem ir bijuši tuvi tādai politiskajai aģitācijai jeb, kā es smejos, labi noformētam boļševiku vilcienam. Tāpēc, lai mazlietiņ ieviestu dažādību un, teikšu nešpetni, pat sevi nedaudz izklaidētu, jo esmu pats sev apnicis, iedomājos, ka varu ieviest niansētākus un acumirklī neizprotamus tēlus,” stāsta mākslinieks.
Izstādei piemīt viegla fantastikas nokrāsa, tomēr nenoliedzami šis stāsts ir „par mums pašiem”. Gleznās ietvertie simboli (brilles, cirvis, spuldzīte, lilija u.c.) ir ceļazīmes sociāli ievirzītai kritikai, kas runā ne vairs par šo desmitgadi, bet plašāk – par laikmetu, ko vienlīdz raksturo gan tādi Rietumu fenomeni kā racionālisms, kapitālisms un izklaides industrija, gan padomju perioda absurdais mantojums. Un kaut kur pa vidu starp Holivudas fantasy žanra estētiku un Mihaila Bulgakova sirreālismu atrodas šie džini – mazliet noslēpumainu un pat biedējošu Vērotāju grupa, kas izstādes apmeklētāju ieskauj savu apakštasīšu nekustīgajā skatienā, uzkrītoši kontrastējot ar darbīgo „aģentu” ne pārāk prātīgo rosīšanos.
Šo tēlu grupu Ivars Poikāns nevērīgi sauc par „pasaules policiju”, un tas liek aizdomāties. Policijas uzdevums ir nodrošināt kārtību, taču neizskatās, ka mazie fascinējošie zvēriņi kaut ko grasītos uzsākt, vismaz ne tuvākajā laikā. Patiešām, viņu siluetos ir kaut kas nogaidošs, bet nevar zināt, vai tas būs kaut kas labs vai slikts, vai tiks piesolīta pletne vai kūka. Ar kādu varu tie apveltīti, ko tie iesāks ar sakrāto informāciju? Vai tas ir mājiens uz apokalipsi vai tikai – uz filozofisku refleksiju? Mazie purniņi šķiet atturīgi, tajos manāms vien viegls smīns, bet vērotāju klasifikācija – Vulkāns, Prīmuss, Lilija, Spuldzīte – tos ļauj uztvert kā mitoloģiskus tēlus, kā viena tipa dievību ģimeni.
Uz dižnoslēpumainību es nepretendēju,” norāda Poikāns, stāstot, ka pretrunas papildina kopumu nevis konfliktē savā starpā.
Gleznu vibrējošais kolorīts, trīsuļojošās krāsas un faktūras ņirboņa pastiprina nepatīkamo sajūtu, ko rada skaidrības trūkums. Lai arī tā varbūt nav gluži trauksme, tomēr priekšnojauta gan – iespējams, līdz ar saulrieta pēdējiem akordiem ieskanēsies kāda pavisam atšķirīga mūzika, un diez vai tā būs mežcirtēja cirvja klaudzieni vai putekļu lupatas mīkstā švīkstoņa. Ir vajadzīgs atrisinājums, taču mākslinieks to nesniedz, tikai rada priekšnosacījumus tā iespējamībai.
Ivars Poikāns dzīvo un strādā Rīgā. 1972.gadā beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, pēc tam mācījies Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā.
