Godināt daudzpusīgu personību
Jānis Kalnačs Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka Jēkabs Strazdiņš (1905–1958) bijis gan mākslinieks, gan mākslas kolekcionārs, gan pedagogs, gan arī mākslas vērtētājs. Viņš arī 20. gadsimta 30. gados strādājis pie Piebalgas mākslas muzeja izveides. Faktam, ka šodien par Jēkabu Strazdiņu tik maz ir zināms, pēc mākslas vēsturnieka domām, ir divi iemesli: “Pirmais iemesls varētu būt tas, ka viņa liktenis bija diezgan traģisks. Viņu 1949. gadā izsūtīja par vienas šņabja glāzes iztukšošanu kopā ar meža brāļiem sievastēva pagalmā un neziņošanu pēc tam. Pēc tam viņu mēģināja notiesāt par publikācijām laikrakstā "Tēvija" vācu laikā. Dīvainā kārtā cenzūra atzina, ka publikācijas nav kaitīgas un ka runa ir par mākslu, nevis par politiku. Savukārt viņa mājā tika uztaisīta kratīšana. Tur atrada 50 grāmatas, kurām tur nevajadzēja būt.
Par šīm grāmatām un pusglāzi šņabja viņam piešķīra 10 gadus izsūtījumā.”
Otrais iemesls saistīts ar to, ka mākslinieka izvēlētā pieeja glezniecībai bijusi diezgan tradicionāla, salīdzinājumā ar mākslas pasaulē tik atzīto simbolismu un modernismu.
Neskatoties uz to, Jēkabs Strazdiņš savos darbos atklāj meistarīgus zīmējumus un kompozīcijas. Māksliniekam arī īpaši paticis gleznot lielos formātos, piemēram, 2x3 metru augstumā.
“Viņš bija fantastiski labs zīmētājs. Krāsu izjūta viņam bija savdabīga, arī reizēm varbūt mazliet pajēla, mazliet nepārliecinoša, bet zīmējumi savukārt, kas droši vien tapa iesākumā kā skices gleznu kompozīcijām, ir daudz efektīgāki, tiešāki. Droši vien tās ir viņa gleznas, kurās cilvēki ir spēcīgi, kuros viņiem bieži vien trūkst elpas, kuros nereti var saskatīt Strazdiņa paša sejas vaibstus, un būtībā runa ir nevis tikai par laukiem, bet par cilvēka lomu viņa dzīvē, par to, kā viņš jūtas, par to, kā viņš mēģina izdzīvot.
Šajā ziņā viņš asociējas ar kaut ko diezgan mūsdienīgu, jo tā traģiskā sajūta, īpaši "bēgļu ciklā", arī tai darbā, kas ir uz grāmatas vāka, šīs sajūtas varētu būt pazīstamas arī mūsdienu cilvēkam pilsētā,” skaidroja Jānis Kalnačs.
Jānis Kalnačs arī atzīmēja Jēkaba Strazdiņa pārlaicīgos motīvus: “Lielākā tiesa viņa lauku personāžu izskatās senāki par to laiku. Viņa darbos nav neviena traktora, nevienas sējmašīnas, nav arī īsti zirga vilkta arkla, ir roku darbs.”
Jāņa Kalnača interese par Jēkabu Strazdiņu saistās ar viņa laikabiedra Kārļa Padega izpēti.
“Divi pilnīgi pretstati, viens smalks pilsētnieks, otrs diezgan raupjš laucinieks. Bet pirms 45 gadiem arī par Kārli Padegu nebija gandrīz nekādas intereses, viņa darbus varēja nopirkt par 10 – 15 rubļiem. Tagad tas ir mainījies. Man vienmēr ir bijis interesanti darīt kaut ko tādu, ko citiem īsti nevajag darīt. Pētīt tos māksliniekus un tos laikus, kas palikuši ārpus pētniecības. Tāds ir bijis vācu okupācijas laiks,” skaidroja mākslas vēsturnieks.
Mākslinieka darbi un kolekcijas rekonstrukcija izstādē
Cēsu Izstāžu namā tapusi izstāde “Jēkabs Strazdiņš. Darbi un kolekcija”. To plānots atklāt 18. decembrī, taču atbilstoši valdības izsludinātajiem ierobežojumiem ārkārtējās situācijas laikā, no 21. decembra līdz 11. janvārim visas kultūrvietas, tai skaitā muzeji un izstāžu zāles, būs slēgtas.
Izstādē apkopoti gan muzejos, gan privātās kolekcijās nonākušie darbi, un tā ir mēģinājums radīt pilnīgāku priekšstatu par Jēkaba Strazdiņa mākslas attīstību, kā arī rekonstruēt viņa kolekcijas daļu. Cēsu Izstāžu nama ekspozīciju galvenā speciāliste Nata Livonska meklējusi darbus dažādās kolekcijās.
“Izstāde būs ļoti vērienīga, jo tie darbi, ko Jānis ir apzinājis un ko mēs esam savākuši šajā izstādē, būs neredzēti un interesanti darbi, kas ir savākti no daudziem Latvijas muzejiem,” stāstīja Nata Livonska.
Svarīga ierosme izstādes tapšanā un arī Jāņa Kalnača pētnieciskajā darbā bijusi dāvinājumam, ko Cēsu muzejs saņēmis no Jēkaba Strazdiņa māsas mazdēla. Nata Livonska pauda cerību, ka izstādi nākotnē būs iespēja rādīt arī citās Latvijas pilsētās.
“Mēs dāvinājumā kopā saņēmām 120 darbus. Bet tik lielas telpas, lai to izrādītu, mums gluži nav.
Esam domājuši, kā vismaz daļu no tā visa parādīt. Esam arī domājuši, kam vēl varētu to deponēt pēc izstādes beigšanās, varbūt kādam muzejam uz Kurzemes pusi. Tas ir tāds domāšanas periods. Bet nenotiks tā, ka mēs noliekam to malā un atkal aizmirstam,” skaidroja Nata Livonska.
“Dāvinātajā kolekcijā atradās ne tikai Jēkaba Strazdiņa darbi, kas nesadega ugunsgrēkā 1997. gadā. Tur atradās daudz labu lietu – kāds Rozentāls, kāds Ansis Cīrulis, kāds Ernests Brastiņš, kāds Niklāvs Strunke, kādas Liberta skices. Pamazām šī lieta ir aprakstīta, daudz maz nodatēta, pamazām autori ir noteikti, liela tiesa ir restaurēta ar Valsts kultūrkapitāla fonda palīdzību. Tad apmēram pagāja trīs četri gadi līdz grāmatai un izstādei,” skaidroja Jānis Kalnačs.
Jānis Kalnačs stāstīja, ka mākslinieka kolekcijas rekonstruēšanai palīdzējis katalogs, ko mākslinieks sastādījis izsūtījumā.
“Vārds “rekonstrukcija” šajā gadījumā nozīmē to, ka es mēģināju apzināt tos darbus, kas ir bijuši Jēkaba Strazdiņa kolekcijā.
Tā kolekcija ir bijusi diezgan pamatīga, jo izsūtījumā 1951. gadā viņš ir sastādījis katalogu ar visiem izmēriem.
Tā kolekcija bija apmēram 400 mākslas darbu, tajā ir diezgan daudz latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu, krievu, angļu, vācu, poļu, mākslinieku darbi.
Daļa no darbiem ir izklīduši, daļa no tiem ir aizmainīti uz Igauniju, kamēr viņš bija apcietinājumā. Samainīja Johanu Kelleru pret kādu Purvīti un Rozentālu. Daļa ir nonākuši Rundāles pils muzejā, bet droši vien, ka lielākā daļa ir gājusi zudībā, jo kā jau teicu, bija diezgan skumjš ugunsgrēks 1997. gadā, kad liela tiesa sadega. Tas ir tas, kas ir palicis pāri, un tas ir joprojām gana iespaidīgs. Izstādē ir mēģināts apvienot to, kas ir palicis pāri no Strazdiņa kolekcijas, un apvienot to ar apputējušo Piebalgas Mākslas muzeja kolekciju. Sanāk viena pilna Cēsu muzeja otrā stāva zāle. Igaunijā Covdi-19 krīzes dēļ palikuši deviņi Johana Kellera darbi,” skaidroja Kalnačs.
Mākslas vēsturnieks stāstīja arī par mākslinieka ideju Piebalgas Mākslas muzeja veidošanā: “Viņa ideja aizsākās 1930. gadu beigās, to atbalstīja gan Vecpiebalga gan Jaunpiebalgas pagasti. Vācu laikā viņa kolekcija bija izstādīta Pēterskolā – vietējā pamatskolā, tur izstādīti bija kādi 40 darbi. Droši vien juku laikos tā [kolekcija] vienkārši pazuda. Kādu laiku tā nebija nevienam vajadzīga. Ir variants, ka Strazdiņš kaut ko ir vedis uz Rīgu, visticamāk, ka viņš kaut ko mēģināja paglābt. Šai brīdī droši vien šis muzejs, kurā bija daudz emigrantu, daudz mākslinieku, kas devās bēgļu gaitās, tos viņš mēģināja savākt un uz Rīgu, pārējos viņš sadalīja pa “Kalnu Ormaņiem” – viņa sievastēva māju, un tuvāko kaimiņu mājām. Ir variants, ka kaut kāda daļa ir sadedzināta kolhoza krāsnī.”
Zudušās un atrastās gleznas
Vairāki izstādē eksponētie darbi, starp kuriem par zudušu uzskatītā glezna “Darbs” (1935), ko Strazdiņš radīja Latvijas Mākslas akadēmijas Romas stipendijas konkursam, ir restaurēti. Glezna ne pavisam nav pazudusi, un Jānis Kalnačs uzsvēra, ka bez tās izstādi rīkot būtu lieki, tā viennozīmīgi ir zināmākā Jēkaba Strazdiņa glezna:
“Principā šī glezna tiek uzskatīta par zudušu. Vēl pirms dažiem gadiem iznāca "Latvijas Mākslas vēstures" piektais sējums, kurā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka nav zināms, kur šī glezna atrodas.”
Kalnačs atklāja: “Glezna atradās tad, kad es lasīju Strazdiņa krimināllietu un kad viņš tāpat kā daudzi citi, mēģinot atgriezties dzimtenē, savā iesniegumā min dažus darbus, kas ir saistīti ar padomju varai pieņemamām tēmām – strādniekiem un zemniekiem. Un tad viņš raksta, ka šis darbs atrodas Talsu muzejā. Es sazinājos ar Talsu muzeju, viņi man teica, ka viņiem šīs gleznas vairs nav, esot atdevuši Rundāles pilij. Tā gluži neattiecas uz Rundāles pils darbību, bet, kad jautāju Imantam Lancmanim, vai šī glezna ir, man par pārsteigumu šī glezna atradās. Droši vien bija gulējusi no 60. gadiem. Gatavojoties izstādei, tā ir restaurēta, un principā tas ir tas, par ko tie, kas redzēja šo pirmo Latvijas Mākslas akadēmijas Romas stipendiju, viens otrs bija pārliecināti, kā piemēram Uga Skulme, ka Jēkabs Strazdiņš nav sliktāks par labi zināmo Eduardu Kalniņu un viņa “Plostniekiem”, kas spēlē kārtis Daugavmalā.”
Jēkaba Strazdiņa diplomdarbs glezna “Ganos” diemžēl ir zudusi.
“Šim darbam ir tikai reprodukcija “Atpūtā”, kurā krāsa ir ļoti tālu no patiesības.
Es domāju, ka apmēram puse no Strazdiņa darbiem ir zuduši.
Pirmkārt tāpēc, ka viņš nebija vajadzīgs. Droši vien arī tajā laikā, kamēr viņš bija izsūtīts, kaut kas gāja zudībā. Pēc tam viņš savukārt nebija īsti moderns un pazīstams – tad atkal viņu īsti nevajadzēja, un zinu, ka arī daudziem nopietniem kolekcionāriem, ja vēl gadās pa kādai vecai palikušai Strazdiņa gleznai, tad labi. Turpretī Strazdiņa ogles zīmējumu nav arī nopietnās privātās kolekcijās,” skaidroja Jānis Kalnačs.
