Bahara Nūrizade pēta loģistiku un ekonomiku no mākslas perspektīvas
Bahara Nūrizade ir irāņu māksliniece, rakstniece un kinematogrāfiste, dzīvo un strādā Londonā. Viņas darbi izrādīti ''Tate Modern'' Mākslinieku kino programmā un Kustīgā attēla biennālē Ženēvā, kā arī citos starptautiskos mākslas notikumos.
"Pēdējos pāris gadus es pētu jautājumus, kuri saistīti ar loģistiku un ekonomiku un daru to no mākslas perspektīvas. Cenšos atraisīt, iedzīvināt savu iztēli. Domāju par netradicionāliem ekonomikas modeļiem, pieejām, kuras ekonomikas vēsturē palikušas nomaļus un kuras neietilpst tajā ekonomikas naratīvā, kādu mēs pazīstam šodien un kuru pilnībā veido Volstrīta," skaidro Bahara Nūrizade.
Izstādē “Nenorunātās tikšanās” Nūrizade piedalās ar vienkanāla video “Pēc trūkuma”, kurš pērn veidots kā pasūtījuma darbs Ženēvas biennālei. Tā ir zinātniskās fantastikas videoeseja, kur izsekoti padomju kibernētiķu mēģinājumi izveidot pilnīgi automātisku plānveida ekonomiku. Šie centieni apņem 20. gadsimta 50.-80. gadus.
"Mana darba ideja ir ieskatīties pagātnē un meklēt citus naratīvus, ar kuriem pēc tam iepazīstināt skatītājus, apliecinot – ja tie savulaik būtu aktualizēti, mūsu ikdiena būtu radikāli citāda," iepazīstina Nūrizade.
"Es meklēju tādus projektus un ieceres, kas attiecas uz plašiem mērogiem un kuru mērķi ir globālu grūtību risināšana – piemēram, klimata izmaiņas. Tās skar pilnīgi ikvienu, kaut arī dažādās pasaules vietās par šīm izmaiņām runā dažādi.
Līdz ar to – mēs nevaram mazināt klimata izmaiņas, pieņemsim, tikai Japānā un Brazīlijā, un pēc tam domāt, ka ar to pietiks."
Māksliniece vērtē, ka padomju kibernētika savā ziņā apvieno daudz ko no viņas iepriekš minētā, bet tur ir arī pavisam cita rakstura uzstādījumi, piemēram, vienota ekonomiskā modeļa izstrāde visai Padomju Savienībai, bet jau vēlāk, idejai pievēršoties arī internacionālistiem, modeļa darbības lauks paplašinājās visas planētas robežās.
"Esmu droša, ka zinu, kādu iespaidu utopijas koncepts ir atstājis Balkānu un postpadomju valstīs, salīdzinot, piemēram, ar to, kāds šis iespaids ir ASV. Te ir skaidri redzama šī koncepta pielietošanas vēsture. Veicot izpēti sava darba projekta fāzē, es daudz lasīju Frederika Džeimsona darbus par dažādām utopijām," savu attieksmi pret utopijas ideju skaidro Nūrizade.
Amerikāņu literatūrkritiķis, filozofs un marksistu politiskais teorētiķis Frederiks Džeimsons savos darbos īpašu uzmanību pievērsis postmodernisma un kapitālisma analīzei un kritikai. Nelielu fragmentu no viena Džeimsona sacerējuma Nūrizade iekļāvusi arī savā filmā.
"Viņa ideja par utopijām ir tāda, ka tās norāda uz mūsu iztēles robežām.
Mūsu iztēlei, saprotams, robežu nav, neviens tās nevar izmērīt. Un tomēr, tieši citu cilvēku piedāvātās utopijas ir tās, kuras mums parāda, cik tālu var aizsniegties mūsu domāšana un iztēle,
kā arī mēs varam uzzināt, kas konkrēto utopiju neinteresē un ko tā no savām iecerēm “atstāj pāri”. Šie pārpalikumi, šī “tukšā telpa” nereti ir vēl interesantāka par pašu utopijas saturu," uzskata Nūrizade.
Antona Vidokles uzmanības lokā krievu kosmisms
Antons Vidokle ir krievu izcelsmes mākslinieks, kurš šobrīd dzīvo un strādā Ņujorkā un Berlīnē. Viņa darbi eksponēti "Documenta 13" un 56. Venēcijas mākslas biennālē, kā arī ''Tate Modern'' galerijā un Pompidū centrā.
Antona Vidokles kinotriloģija “Nemirstību visiem”, kuru izstādē “Nenorunātās tikšanās” var vērot miniatūrā kinozālē, iekļauj dokumentālas un vienlaikus arī mākslas filmas, kuru vienojošā tēma ir krievu kosmisms.
Tā ir filozofija, kurā Rietumu apgaismības mantojums tika savienots ar Austrumu filozofiju, bet krievu pareizticības tradīcijas – ar marksismu. Tas bija iedvesmas avots nozīmīgiem padomju domātājiem, līdz viņi krita par upuri Staļina represijām.
"Manuprāt, kosmisma saknes tiecas vispārējā 19. gadsimta atmosfērā. Tas bija ļoti eklektisks periods, kura centrālais notikums ļoti lielai sabiedrības daļai bija Nīčes pieteiktā “Dieva nāve”. Piepeši daudziem spēcīgiem intelektuāļiem – gan ticīgiem, gan sekulāriem – bija jārēķinās ar transcendentā pazušanu. Valstība, kura bija valdījusi pār pasauli tūkstošiem un tūkstošiem gadu, piepeši vairs neeksistēja," vērtē Antons Vidokle.
Kā norāda mākslinieks, kosmisms nav strikti definēts intelektuāls virziens, jo tajā fiksējamas vairākas iekšējas pretrunas. Drīzāk tā ir pieeja, kura vienoja daudzus 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma izcilākos prātus ne tikai Krievijā, bet arī citviet, un atraisīja viņos futūristisku nākotnes iztēlojumu, kurā teju ikvienai problēmai bija iespējams īpatns un radošs risinājums.
"No otras puses, 19. gadsimts ir neiedomājamu tehnoloģisku izrāvienu laikmets. Šodien mēs runājam par tempu paātrināšanos tajā, kā attīstās tehnoloģijas; bet tik un tā -
manuprāt, daudz mazāka atšķirība ir tad, kad tev ir telefons un piepeši tajā var būt arī e-pasts, nekā tad, ja tu esi pieradis sarunāties ar cilvēku aci pret aci un te, piepeši – vari nosūtīt telegrammu pa telegrāfa aparātu kādam, kurš tobrīd atrodas pavisam citā kontinentā un kurš to saņem bezmaz nekavējoties.
Tā taču ir gandrīz kā maģija!" analizē Vidokle.
Mākslinieks norāda, ka līdz ar to ir dažādi spēki, kuri palīdzēja noformēties kosmismam, viens no tiem arī marksisms, un Kārļa Marksa idejas spēcīgi ietekmēja progresīvos domātājus un filozofus. Tikpat populāras bija arī sociālistu nostājas, kā arī mistiskie pasaules redzējumi.
"Šis patiešām bija barokāls laikmets, kur kopā saplūda ļoti dažādas ietekmes, un šo saplūsmju rezultāti nepagāja garām tālaika intelektuāļu un radikāļu uzmanības radaram nedz Krievijā, nedz citās valstīs," uzskata Vidokle.
Filmā “Komunistisko revolūciju izraisīja saule”, kurā mākslinieks stāsta par padomju biofiziķa Aleksandra Čiževska saules kosmoloģiju, kas sākumā šķiet dokumentāls darbs, taču tad informatīvo stāstījumu nomainīja laikmetīgā deja, te – Čiževska pētījumu ilustrācijas datorgrafikās. Līdz ar to šī nav klasiska dokumentālā filma, bet mākslas darbs, kurš izmanto tās principus.
"Man nav kinorežisora izglītības. Kad sāku strādāt pie šīs triloģijas, nemaz nezināju, kāds tad ir tas “pareizais” veids, kā filmas jātaisa. Ņemot vērā, ka kosmisms ir miris koncepts, man nebija iespēju nevienu no tā pārstāvjiem intervēt, piemēram, Nikolaju Fjodorovu1 vai Konstantīnu Ciolkovski2. Tāpat arī nav neviena artefakta, kurš raksturotu šo kustību," atzīst Vidokle. "Labi, ir manuskripti un daudzas grāmatas, taču ne tāda viena, raksturīga objekta, kuru es varētu filmēt. Tātad, projekta pirmajā stadijā bija liela neskaidrība, ko tieši filmēt."
Rezultātā mākslinieks izvēlējies uzņemt daudz tuksneša ainavu un arī pilsētas skatus, kā pamatu ņemot tās lokācijas, kurās šīs intelektuālās tradīcijas pārstāvji tolaik dzīvoja. Diezgan daudz filmēts Kazahstānā, jo Fjodorovs pusgadu tur uzturējās un Alma-Atā, jau pēc viņa nāves, 1907. gadā iznāca Fjodorova pirmā grāmata. Savukārt Aleksandrs Čiževskis izcieta ieslodzījumu darba nometnē Karagandā.
"Šajā filmā vēlējos izsekot kosmisma pārstāvju ceļiem: kur viņi uzturējās, kur pavadīja laiku... Centos notvert bezmaz spokainu atveidu tam, ko viņi tolaik redzēja, par ko viņi domāja, kas viņus iedvesmoja jaunām idejām.
Šajā ziņā to nosacīti varētu nodēvēt par dokumentālo filmu, bet tikai nosacīti," stāsta Vidokle.
Gan par šīm, gan citām utopijas un zinātniskās fantastikas idejām var padomāt, līkumojot pa Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls” kalnaino iekārtojumu. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada 23. februārim.
1Nikolajs Fjodorovs – krievu pareizticīgo filozofs, kosmisma kustības dalībnieks, kuru sevišķi interesēja cilvēka mūža maksimāls pagarinājums un pat mirušo augšāmcelšanās iespēja, izmantojot zinātniskas metodes.
2Konstantīns Ciolkovskis - krievu zinātnieks-autodidakts, kosmonautikas teorētiķis un popularizētājs, arī filozofs.
