“Rīgas mākslas telpas” Lielajā zālē vērienīgu personālizstādi “Nostalģija” ar nepilna gada laikā uzgleznotiem lielformāta darbiem iekārtojusi jaunā māksliniece Sandra Strēle. Monumentālās gleznas ir turpinājums iepriekšējam darbu ciklam “Melanholija”.
“Gleznas ir savā starpā saistītas. Ja uzmanīgi vēro, var pamanīt dažās gleznās mazākas gleznas iekšā interjerā, kas apkārt atsaucas uz kādu no izstādes gleznām. Tad ir diezgan daudz atsauces uz “Melanholiju”, ja ir redzēta iepriekšējā izstāde. “Nostalģija” ir kā turpinājums “Melanholijai”, kas ir vairāk tādas ilgas. Ja man “Melanholijā” tās bija cerības un domas par sapni, kas ir reālas un tai pašā laikā nerealizējamas, tad “Nostalģijā” tās ir ilgas pēc šī sapņa,” stāsta māksliniece.
Izstāde sadalīta trīs tematiskās daļās – nostalģijā pēc bērnības, pēc zemes un mājām un pēc spēles. “Es bērnībā trenējos tenisā, tāpēc diezgan daudz parādās tenisa motīvi. Tad ir spēles motīvi kā rotaļlietas, atsauce uz 90. gadu rotaļlietām,” stāsta Strēle.
Ceļojumu bērnības izjūtās personālizstādē “Nojauta” turpat “Rīgas mākslas telpā” izmanto arī viens no interesantākajiem lietuviešu vidējās paaudzes māksliniekiem Dainis Trumpis. Viņa bildes iziet no rāmjiem, tajās izmantoti arī redy made materiāli, radot efektu – it kā mākslinieka nojauta iestrēgusi laikā starp pagātni un nākotni.
“Šīs kolekcijas iedvesma meklējama bērnības atmiņās par sporta hallēm, baseiniem, pionieru nometnēm, kas tagad ir sabrukušas. Es šīs ēkas uzmeklēju un aplūkoju, atceroties bērnību, es tās uzlūkoju bez īpašām emocijām, piemēram, skumjām, drīzāk kā sistematizētu atmiņu kopumu,” skaidro gleznotājs.
Turpat Vecrīgā “Trīs brāļos”, kur lielā šaurībā mīt Latvijas Arhitektūras muzejs, sapņojot par plašu mūsdienīgu ēku, iekārtota arhitektūras zīmējumu izstāde. Tajā aplūkojami oriģinālie zīmējumi ar tušu, zīmuļiem un akvareļiem no 18. gadsimta līdz mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikam, kad arhitektoniskos projektus izstrādā tikai datorprogrammās.
“Tā vērtība, ka mēs izceļam arhitektu oriģinālos zīmējumus, kur ir pieskārusies arhitektu roka. Un mūsu digitālajā laikmetā jau tas iegūst pilnīgi citu vērtību, patiesībā tam ir mākslas darba vērtība. Tas stāsts ir par seno laiku lielajām personībām, ko uzsver arī Imants Lancmanis, ka Rastrelli Rundāles pili radīja pilnīgā vienatnē, kas mūsdienās ir pilnīgi neiespējami, kad strādā milzīgi arhitektu biroji, kad darbs ir dalīts un tehniķi izstrādā detaļas. Rastrelli to projektu spēja uzzīmēt vienatnē un viens pats novadīt būvuzraudzību,” stāsta Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone.
Izstādīts viens no retajiem Rīgas pirmā arhitekta Kristofa Hāberlanda zīmējumiem: “Šis ir vecākais mūsu kolekcijā Hāberlanda projekts, datēts ar 18. gadsimta pašām beigām. Te var redzēt, ka vienā lapā Hāberlands ir ielicis visu: gan ēkas fasādi, gan plānu, visu ar to pateicis, smalki uzzīmējis. Tepat blakus vēl viens dārgums – pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Baumanis. Te var redzēt, ka Baumanis nav pat rasējis tušā, bet strādājis ar zīmuli, bet cik smalki un veikli viņš ir radījis šo vizualizāciju.”
Izstāde apmeklētājiem piedāvā iespēju iejusties pagātnes arhitekta lomā un, apsēžoties pie rasējamā dēļa, uzzīmēt savu māju.
