Mākslinieku un komponistu Voldemāru Johansonu saista Ziemeļu arktiskās dabas spēks un neskartība, zinātne un klimata pārmaiņas, un, protams, vizualitāte un mākslas valoda, kurā sazināties ar skatītājiem. Rīgā, Berga bazārā, ISSP Galerijā atklāta viņa arktisko ainavu iedvesmoto darbu interaktīvā personālizstāde “Vētra neredz krāsu”.
“Klimata pārmaiņas visvairāk izpaužas tuvāk poliem. Tad, kad mēs bijām Svalbārā, polārā institūta pētnieki mums stāstīja, ka jau tagad ziemeļos ir vismaz par 10 grādiem siltāks vasarās nekā pirmsindustrālajā laikmetā,” atklāj Voldemārs Johansons. “Tādā filozofiskā līmenī tā ideja izteikta izstādes nosaukumā, ka vētrām un ekstrēmākiem dabas apstākļiem un meža ugunsgrēkiem, plūdiem un šļūdoņiem, visām šīm dabas fizikālajām parādībām, viņas ir pilnīgi vienaldzīgas pret mūsu cilvēku skatījumu, darbībām, sajūtām. Tā ir liela planēta, liela fizikāla sistēma, viss ko mēs darām, spogulējas planētas ekosistēmā.
Ja mēs kādā globālā procesā iejaucamies, kā tas ir šobrīd, tad daba seko fizikas likumsakarībām, nešķirojot, kādas ir mūsu sajūtas, kā mēs domājam, – vētra neredz krāsas.”
ISSP Galerijas programmas vadītāja, izstādes kuratore Iveta Gabaliņa raksturo Voldemāru Johansonu kā mākslinieku-zinātnieku: “Viņš nodarbojas ar lauka pētījumiem, bet viņu interesē tieši vizuālie dati, kurus viņš vāc. Un tad, kad viņš viņus ir vācis, viņš transformē šajā jaunajā realitātē, kas mums ikdienā ir ļoti klātesoša, šajā virtuālajā realitātē, vai arī veido darbus ar dažādu tehnoloģiju palīdzību. Un tas ir diezgan neparasti.”
Izstādes atslēgas darbs ir aizslēpts tālākajā galerijas stūrī. Mākslinieks skaidro: “Šis ir kadrs, sākumpunkts šais izstādei. To es uzņēmu Fēru salās, kad es filmēju projektu “Slāpes”, tā ir liela formāta kinoinstalācija, kas dokumentē vētru Atlantijas okeānā. Tas ir kadrs dienu vai divas pēc vētras augstākā punkta. Ir tumšs vakars, krāsas ir mazliet, bet vētra rūc un plosās, tas bija iedvesmas un poētiskākais punkts.”
Izstādes apmeklētāji aicināti iejusties arī izzūdošo arktisko ainavu virtuālajā realitātē.
“Ja mēs lūkojamies uz fotogrāfijām, tad mēs maldīgi varam domāt, ka šis viņa interešu objekts ir Ziemeļu ainava.
Vizuāli mēs neredzam cilvēka darbības rezultātu, bet, no otras puses, – šie reģioni ir visvairāk pakļauti cilvēka rīcības sekām, jo tie ir reģioni, kur visvairāk var izjust klimata pārmaiņu sekas,” uzsver izstādes kuratore.
