Vāgnera fonds
Inta Zēgnere: Kāpēc esi pievērsies tieši Vāgneram? Tavā mākslā nav nemaz tik daudz radošu sadarbību ar komponistiem. Bet Vāgneri tev ir vairāki!
Gļebs Panteļejevs: Pirmo izveidoju diezgan nejauši – tas bija trešā kursa darbs Mākslas akadēmijā, un tēma bija par klasiskajiem komponistiem. Izvēlējos Vāgneru.
Kāpēc?
Viņš man vienkārši patika. Toreiz pat vairāk nekā tagad. Biju pilnīgs viņa fans. Tas bija nepieredzēti dīvains gadījums, jo no trešā kursa studenta šo darbu nopirka Kultūras ministrija topošajai Vāgnera zālei! Toreiz zāle vēl nebija gatava, to atklāja tikai pēc gada, bet darbs tika nopirkts. Un ne bez nekaunības no manas puses. (smejas) Jo es, uzzinot, ka top tāda Vāgnera zāle, aizgāju pie Latvijas filharmonijas direktora vietnieka un teicu: esmu Mākslas akadēmijas trešā kursa students un man ir lielisks Vāgnera portrets. Viņš uz mani paskatījās kā uz tādu dīvainu puisīti un teica – parādiet!
Parādīju sliktas kvalitātes melnbaltās fotogrāfijas, un viņš teica – Kultūras ministrijā ir tēlnieks Imants Lukašs, kurš atbild par iepirkumiem, aizejiet pie viņa. Krieviski sakot, viņš mani atfutbolēja. Aizgāju pie Imanta Lukaša, kurš varēja būt ļoti skarbs, un uzreiz sapratu, ka nekas man tur nesanāks, bet pēc nedēļas par lielu izbrīnu mūsu katedrai un katedras vadītājam, nelaiķim Albertam Terpilovskim uz akadēmiju atnāca komisija – ieraudzīju to pie mana darba gaitenī, kur tas bija iznests. Es pats to nezināju. Protams, man bija pozitīvs šoks un vēl pēc divām nedēļām bija jāiet uz Kultūras ministriju pēc honorāra.
Tāds, lūk, veiksmes stāsts, 1988. gadā, trešā kursa studentam. Un tas bija pirmais darbs, ko vispār es profesionāli izdarīju, un par to saņēmu arī naudu.
Cerams, ka honorārs bija cienīgs?
Tūkstoš rubļu!
Oho, tad jau tu biji stāvus bagāts!
Es to saucu par Vāgnera fondu, jo es pēc tam to lēnām akadēmijā, kā lai pasaka... es, protams, kaut ko arī sev nopirku, bet mēs to pamazām akadēmijā nodzērām. Vāgnera fonds tas skaitījās – nu, tad jāiet uz Vāgnera fondu pēc cēnera. Apmēram tā bija.
Bet izskatās, ka Vāgners kaut kādā veidā ir tev labvēlīgs, jo arī Nacionālajā operā pie Jaunās zāles ir vēl viens Vāgners – tiesa, citādāks. Starp citu, Vāgnera zāles Vāgners atrodas savā zālē un savu zāli sargā. Gatavojoties mūsu sarunai, speciāli sazvanīju Ingrīdu Zemzari, lai noskaidrotu, vai tiešām šis krūšutēls vēl tur atrodas. Jā, tas tur atrodas! Bet Operā tavs Vāgners ir citādāks.
Tas jau tāds vairāk nobriedis darbs. Ja pareizi atceros, to esmu veidojis gadsimtu mijā. Tas ir konceptuālāks – Vāgners attēlots asmens formā: vai nu giljotīnas, cirvja vai zobena formā, bet tas ir asmens. Turklāt sarūsējis asmens – tāds sens un arheoloģisks, kas atbilst Vāgnera stāstiem, ko viņš radījis. Tāds mitoloģisks Vāgners.
Tev nešķiet, ka Vāgners tevi pavada ar zināmu labvēlību? Tas bija laikam 2020. gads, kad tev bija izstāde ar nosaukumu "Hormonija", tepat netālu no Mākslas akadēmijas, galerijā "Māksla XO". Un tur bija vēl viens Vāgners, bet tāds pavisam neparasts, tandēmā ar Musorgski.
Jā, jo viņi ir gara radinieki – romantisma pārstāvji, tikai viens ir vācu romantisma, un otrs – krievu romantisma pārstāvis. Viņi attēloti kā divi kentauri, kuri tur viens otra rokas. Tur ir arī zināms homoerotisks moments – pats es to negaidīju, bet tas pats tā kā uzpeldēja darba gaitā. Bet principā darbs ir par to, ka romantisks skatījums uz pasauli bieži noved pie problēmām – kariem un citām nelaimēm, jo romantiskais skatiens balstās uz to, ka pasaule ir nepilnīga, tā nekur neder, un tā vai nu jāpārveido, vai nu pašam jāaiziet kaut kur pie dabas un jāmeklē mierinājums īpašās dabas situācijās – vētrās, saulrietos, saullēktos…
Tāpat kā to dara Kaspars Dāvids Frīdrihs, viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem, jo man patīk romantisma māksla. Un šie divi džeki – Vāgners un Musorgskis – ir tandēmā, pārī, un Latvijas kontekstā tas skan īpaši svarīgi, jo Vācija un Krievija ir divi spēki, starp kuriem mēs atrodamies – daudz kas ar to bijis saistīts. Un darbs ir tieši par to. Tas nav mājiens, ka Vāgners un Musorgskis būtu bijuši geji – nekādā gadījumā, jo viņi tādi nebija, lai gan tā to daži traktē.
Vispār jau darbs ir diezgan izaicinošs. Viņiem galvā ir kara ķiveres.
Vienam krievu, otram – vācu ķivere. Otrā pasaules kara ķiveres. Tas tā bišķiņ plakātiski. Mazliet pāršāvu pār strīpu gaumes ziņā, bet nu – gaume, kā jau zināt, ir lielākais mākslas ienaidnieks. Gaume ir ļoti svarīga lieta, un pastāv arī jēdziens "noziegums pret gaumi".
Bet, no otras puses, ja baidīsies pārkāpt gaumes robežas, neko neuztaisīsi, būsi tāds kompleksains teorētiķis.
Katrs varonis ietekmē
Beidzot ir atklāts Gunāra Astras piemineklis, bet tu sacīji, ka tas nebija viegli. Kāpēc nebija viegli?
Es nevaru noformulēt to divos vārdos, bet kārtējo reizi, kad es sāku sūroties un žēloties par to, ka man smagi iet ar viņu, vienkārši tīri tehniski smagi, es savam kolēģim Kārlim Alainim, kas tieši ar liešanu palīdzēja, ar metāla atliešanu bronzā, es viņam pateicu – kas notiek!? Un viņš teica: klausies, tu gadījumā neesi aizmirsis, kam tu pieminekli taisi? Tev neliekas, ka, lai nopelnītu šo godu, taisīt pieminekli Astram, ka tev vajag vismaz miljono daļu no viņa grūtībām pārdzīvot, tāpēc nomierinies un esi laimīgs, ka tev šitā tikai viss notiek. Tad es sapratu, ka vienkārši tas varonis, viņš tevi kaut kā ietekmē, pie tam, ja tu viņu uztver ļoti personiski, jo es tiešām nevaru viņu izlaist cauri bez sekām. Es vienmēr, strādājot pie personībām – Kalpaks, hercogs Jēkabs, Ojārs Vācietis, – es vienmēr ar viņiem biju saplūdis kaut kā pilnīgi, un katrs varonis mani kaut kā ietekmē. Astra, es domāju, mani visvairāk ietekmēja no tās visas plejādes.
Kāds viņš ir priekš tevis?
Absolūts simbols tam, ka cilvēks var pārvarēt bailes, pārējais jau ir nianses, kā to darīt. Katrs dara, kā var; Gunārs Astra izdarīja tā, jo viņa sirdsapziņas balss teica, ka viņam tas ir jādara. Viņš skaidri zināja, kādas būs sekas, protams, viņš negribēja sēdēt cietumā, bet viņš, apzinoties to, tomēr nevarēja iet pret savu sirdsapziņu.
Kādas tagad ir sajūtas, kad ej garām vai varbūt apstājies pie Gunāra Astras pieminekļa?
Es joprojām nevaru noticēt, ka tas ir noticis. Tiešām, es skatos uz to kā uz brīnumu, un šis darbs... pateikt, ka tas man ir ārkārtīgi svarīgs, tas būs laikam stipri par maz, jo tas tiešām man liekas kā mans galvenais magnum opus [mūža darbs].
