Lai arī šķietami bija pierimusi diskusija par vasarā plaši apspriesto mākslinieka Kristiana Brektes sienas gleznojumu, kas veltīts Džemmai Skulmei, tomēr kādi mākslinieka pretinieki par sevi atgādinājuši, nodedzinot pie Latvijas Mākslas akadēmijas izvietoto Brektes atbalsta plakātu. Par vandālismu ierosināts kriminālprocess un vienlaikus norit arī pret Brekti iepriekš ierosinātais kriminālprocess saistībā ar iespējamu bērnu pornogrāfiju citos mākslinieka darbos. Latvijas Radio sarunā ar Mākslas akadēmijas profesoru Alekseju Naumovu – par radošo brīvību, cenzūru, sabiedrības izpratni par mākslu un tās vēsturi un citām pārdomām, kuras radījusi šī situācija.
Sintija Ambote: Pie Latvijas Mākslas akadēmijas bija izvietots plakāts ar Kristiana Brektes darbu “Lietuvēns”, tādējādi paužot atbalstu māksliniekam, kurš arī ir akadēmijas profesors. Taču tas aizvadītās nedēļas nogalē tika sadedzināts. Kādas bija jūsu pārdomas ieraugot to?
Aleksejs Naumovs: Protams, var dažādi izpausties, bet iznīcināt mantu nevar, tas ir vandālisms. Es nezinu, kas to izdarīja, bet tas katrā ziņā nedara godu tai personai. Tas arī varbūt norāda uz sabiedrības agresivitāti. Brektes māksla ir tāda izaicinoša, bet tas nenozīmē, ka plakāts bija jāsadedzina. Es negaidīju to, bet vienlaikus man arī nebija liels pārsteigums. Tie vienkārši ir kādi indivīdi, kas grib izpausties un parādīt, ko viņi var izdarīt, bet neatsedzot sevi.
Un pakāpjoties tātad atpakaļ laikā – vasarā un līdz šai dienai sabiedrībā, īpaši sociālajos tīklos, raisījās diskusijas par Brektes murāli "Veltījums Džemmai Skulmei" uz Rīgas 40. vidusskolas sienas. Tāpat vienlaikus tika ierosināts kriminālprocess pret citiem Brektes sociālajos tīklos publicētiem darbiem. Kā jūs vērtējat šādu rīcību – vai tā ir iejaukšanās mākslinieciskajā brīvībā, vai tas pārkāpj kādas demokrātiskas vērtības?
Tas ir bīstami, un tas tiešām apdraud demokrātiju un brīvību. Mākslas brīvība nosaka to, ka valsts ir demokrātiska. Ja māksla tiek apspiesta, tad arī sabiedrība tiek apspiesta. Savukārt par kriminālprocesu runājot, tad es saprotu, ka Brektes darbus lūdza izvērtēt advokāte [Viktorija Jarkina]. Un ir arī advokātu ētika. Vai advokāts var rosināt krimināllietu!? Ja viņa to dara kā privātpersona, tad viņai jāizstājas no advokatūras. Viņa ir publiska persona, un izejot ne no kā viņa paziņo, ka tā ir pornogrāfija. Es esmu skatījies tos darbus. Tur nekā tāda nav.
Tur ir tēmas, kuras neviens negrib skatīties, tur ir arī nāve un neviens negrib to cilāt. Tās ir smagas tēmas, kurām mākslinieks pievērš uzmanību.
Vai ir kādi ierobežojumi mākslinieciskajā izteiksmē?
Robežas ir trauslas, un kas tās gan var noteikt? Taču tādu krimināllietu ierosināšana arī ir vardarbība pret mākslinieku. Ir dīvaini, ka cilvēki, ieraugot kailu ķermeni, uzreiz redz pornogrāfiju. Nu, fotogrāfijas, akti – tur ir gaisma, ēna, un mākslinieki ieliek tur visu savu mīlestību, un tas ir no mūžīgiem laikiem – Botičelli “Venēra”, Rembrants, Matiss, Pikaso vai Eliass. Tas ir skaisti.
Varbūt skolās vajag vairāk mācīt par to un nebaidīties no ķermeņa, bērni tāpat internetā vēl vairāk ierauga.
Bērni tajā vecumā arī iegūst izpratni par to, vai tas ir labi vai slikti, vai tas ir “fui” un to nevar rādīt un par to nevar runāt. Turklāt ne vienmēr ģimene to visu var izstāstīt un iemācīt, jo tur arī var būt kaut kādas bailes.
Savukārt, ja runā par mākslinieku kopienu šīs situācijas kontekstā, vai tas ietekmē radošo brīvību, kā cilvēki turpmāk raugās uz savu darbu, īpaši jaunās paaudzes mākslinieki?
Vēl padomju laikā vienmēr mākslas kopiena ir bijusi brīvības saliņa. Un, cik es esmu runājis ar studentiem, tad viņi atbalsta Brekti un neredz viņa darbos pornogrāfiju. Viņi vienkārši ir izglītoti. Taču šādas vēsmas, ka mākslu, izrādās, var ierobežot, tas ir briesmīgi un māksliniekus var darīt piesardzīgākus.
Tas vārds “murālis” (sienu gleznojums) tagad skan, kā tāds lamu vārds.
Brekte vienkārši izmantoja Skulmes zīmējumus, kuri ir ļoti līdzīgi un viņš izmantoja to materiālu, kur ir atkailināti ķermeņi un sievietes ar daudzām krūtīm. Taču cilvēkiem, kas tagad ceļ traci par to, varbūt vajadzētu paskatīties mākslas vēstures grāmatas. Tas jau bija tūkstošiem gadu atpakaļ – romieši, grieķi, etruski utt., ja tagad to mākslu parādītu, tad visi kliegtu, ka tās ir šausmas. Šis ir autora redzējums, kā viņš var veltīt izcilajai māksliniecei savu darbu. Tā ažiotāža šķiet sacelta, jo kādam tas ir izdevīgi, varbūt tur ir arī politika.
Ja jūs norādāt uz šīm izglītības un zināšanu problēmām par laikmetīgo mākslu un mākslas vēsturi, tad vai šī diskusija nav tieši vajadzīga šobrīd?
Es domāju, ja tā siena ir radījusi tādas runas, tad tas nozīmē, ka šādi mākslas darbi pilsētā ir vajadzīgi vēl vairāk, jo tiešām, šie darbi neved uz kādu agresiju vai destrukciju, tas vienkārši ir viens mākslas izpausmes veids.
Pat ja sliktākajā gadījumā šo sienu aizkrāsos, tad Brekte jau būs slavenāks pasaulē.
Jūs daudz ceļojat, vai var teikt, ka Latvijā vispār ir ļoti maz iedzīvotājiem bijusi saskarsme ar mākslas darbiem pilsētvidē, salīdzinot ar citām valstīm?
Te nav tādu darbu.
Kāpēc?
Tāpēc, ka vairs nav latviešiem monumentālā glezniecība, tā tika iznīcināta. Turklāt šobrīd reklāma pārņem visu pilsētvidi, tur ir “šerpais kapitālisms” – ja tas nenes peļņu, tad to neliek uz sienas.
Tādus objektus pašvaldībā vajag vairāk– gan trīsdimensiālus, gan plaknē. Savukārt Brektem es novēlu turēties, un nekādu vainu viņam nevar “piešūt”. Viņam ir arī studentu un kolēģu atbalsts, un lai viņš nenobīstas, bet situācija diemžēl ir ļoti sarežģīta.
