"Motīvs palēnām iegūst, es pat neteiktu abstrakcijas nozīmi, bet kļūst vairāk simbolisks, kā zīme, kā kaut kas, no kura var risināt vai atšķetināt vai turpināt kaut kādu domu," par saviem darbiem stāsta Jānis Maļeckis. "Man šis stāvoklis šķiet pats interesantākais.
Nevis tā reāli atainot redzamo vai absolūti abstrakti kaut ko darīt, kur nav vairs nekādas realitātes drusciņas, pie kā pieķerties."
Jāņa Maļecka glezniecība šķiet kā svaiga gaisa malks pieblīvētā un raibā mākslas skābekļa telpā. Ikdienišķos ziedu motīvos parādās klusināta, bet stabila poētika, abstraktos tēlojumos pārliecina tehniskā virtuozitāte, kura nepārsniedz vizuālās izteiksmes robežas tiktāl, lai netaptu par provocējošu ekspresiju. Zīmīgi ir sievietes un eņģeļa tēli. Samērīgums un, vienlaikus, pārliecība – tāds ir notonis mākslinieka "Dienasgrāmatai”, kas arī izstādes nosaukums.
"Man patīk, ka tas ir kaut kur pusceļā un skatītājs var to ceļa virzienu izvēlēties.
Man arī patīk, ka motīvam ir nosacīti mazliet simboliska nozīme, Netieša, bet it kā," savu darbu raksturojumu turpina Maļeckis.
Līdzības meklējot, mākslinieks atzīst, ka tāpat kā rakstniekam nepieciešami noteikti apstākļi, kas ir kardinālā pretstatā ikdienas steigai un burzmai, tādi ir vajadzīgi arī gleznotājam.
"Nav lielas atšķirības – rakstniecība, glezniecība vai komponēšana, visi šie radošie cilvēki, viņiem ir nepieciešama vientulība, vieta, kur viņus neviens netraucē. Bez tā nekas nerodas," uzskata Maļeckis.
Viņš min komponistu Edvardu Grīgu, kurš komponēja mazā mājiņā pie ezera, kur bija tikai galds, klavieres un dīvāniņš .
"Jā kāds dienas laikā atnāca pie viņa ciemos, viņš to skaņdarbu saplēsa, ko bija iesācis. Viņš nevarēja turpināt. Tas norāda, ka kaut kas radošs un tas, kurā jāiedziļinās, var tapt, ja neviens netraucē," uzskata Maļeckis.
Mākslinieks atklāj, ka vairāk ar gleznošanu nodarbojas vasaras mēnešos, kad ir atvaļinājums no augstskolas.
"Tie ir trīs pilni mēneši – jūnijs, jūlijs, augusts – tad ir pietiekami daudz gaismas. Man ir saimniecības ēkā darbnīca, es tur varu pavadīt laiku caurām dienām," atklāj Maļeckis.
Runājot par to, kas rosinājis pievērsties mākslai, Maļeckis kā netiešu impulsu min tēva no Slokas celulozes fabrikas makulatūras kaudzes pārnesto mākslas vēstures grāmatu ar kvalitatīvām krāsu ilustrācijām. Tāpat mākslinieks norāda, ka viņu ietekmējusi savulaik redzētā mākslinieka Kārļa Sūniņa izstāde.
"Pirmais apzinātais zīmējums ar domu, man patīk to darīt, es to darīšu, bija 1972. gadā," atminas Maļeckis.
Vēl viens būtisks impulss bijušas mākslas vēstures stundas Emīla Dārziņa mūzikas skolā pie Laimas Slavas, kas vēlāk arī iepazīstinājusi ar māksliniekiem Eduardu Grūbi un Intu Celmiņu, kuri savukārt palīdzēja sagatavoties studijām Mākslas akadēmijā.
Jānis Maļeckis – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, Friderika Šopēna Mūzikas universitātes viesprofesors Varšavā; aktīvi koncertējošs pianists, kura otra lielā aizraušanās ir glezniecība.
1994. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, kur studējis Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona vadībā. Šo gadu laikā sarīkojis vairāk nekā desmit personālizstādes, kā arī piedalījies grupu izstādēs. Starp nozīmīgākajām – izstādes Latgales vēstniecībā "Gors", Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Jelgavas kultūras namā, kā arī Valmieras Novadpētniecības muzejā. Īpaša sadarbība izveidojusies ar galeriju “Haudrechy” Beļģijā.
Jāņa Maļecka personālizstāde “Dienasgrāmata” Jūrmalas pilsētas muzejā Majoros skatāma līdz 29. martam.
