Rakstītais vārds lēnām un pacietīgi kārtojas rindās un lapās. Atkārtojas un turpinās. Lūgšana ir kā mākslas darbs.
“Tā ir vairākās kristīgās reliģijās praktizēta nemitīgā lūgšana Kungs Jēzu Kristu, Dieva dēļ, apžēlojies par mums nabaga grēciniekiem. Viņu var praktizēt nemitīgi. Es viņu iemācījos no Selindžera stāsta “Frenija un Zujs”,” stāstīja mākslinieks.
“Tur bija, ka tu vari iesākt arī, ja cilvēks netic nekam, ja cilvēks vēlas mēģināt, lūgšana pati izdara kaut ko. Es nodarbojos ar vizuālo mākslu, nonācu līdz tam, ka arī akadēmijā jāizstudē, un var zīmēt krūzīti vai kāmīti, bet var mēģināt uzzīmēt lūgšanu,” stāstīja Purcens.
“Protams, ne kāmītis, ne krūzīte, ne lūgšana, kad viņi ir uzzīmēti, tas zīmējums jau nav ne kāmītis, ne krūzīte, ne lūgšana. Bet tas var palīdzēt kaut kādā mērā pašam un kādam, kas uz to skatās,” norādīja mākslinieks.
Septiņus gadus mākslinieks Jānis Purcens ar spalvu un tinti “audis” šo domas “Celiņu”, līdz tapusi šī milzīgā siena, kas simbolizē cilvēka dzīvi.
“Ja es būtu ļoti askētisks un pieietu labai gaumei, tad es rakstītu ar vienu [krāsu]. Bet man apnīk. Ir arī gadījumi, kad cilvēki uzdāvina tušu citās krāsās. [..] Lūgšanas attēlojums. Viņa jau mēdz būt cilvēkam iekšienē dažādās nokrāsās,” sacīja Purcens.
Iespēju sarīkot personālizstādi mākslinieks Jānis Purcens saņēma kā balvu par piedalīšanos pērnā gada Latvijas Mākslinieku savienības izstādē “Mākslas dienas 2017. Revolūcijai 100”.
Ielūkojoties, iespējams izlasīt, ko māksliniekam ļoti būtisku. Ka Dievs ir. Izmēģiniet paši – Jāņa Purcena personālizstāde Latvijas Mākslinieku savienības galerijā skatāma līdz 17. jūnijam.
