“Kaut kur” var būt jebkur. Tā var būt jebkura vieta jebkurā laikā vai noskaņa kaut kur. Trīs Mākslas akadēmijas absolventus - Madaru Neikenu, Dagni Ventiņu un Edgaru Soprānu - vieno ne tikai tas, ka viņi ir kursabiedri, bet šajā izstādē arī - gleznieciski ainaviskā pasaules uztvere. Piemēram, Madara Neikena un Dagne Ventiņa arī glezno no dabas.
"Jā, es dodos dabā, ņemu un daru, arī lielos darbus. Mājas darbs tā arī ir tapis, paņemu audeklu un gleznoju," apstiprina Madara Neikena.
Vaicāta par gleznošanu dabā ziemā, māksliniece norāda, ka to dara retāk, taču izturamā gaisa temperatūra gleznošanai ārā ziemā ir -5 grādi. Jauno mākslinieci aptur noskaņa, sajūta.
"Esmu laikam sajūtu gleznotāja. Neesmu sociāli politisku mērķu labad. Tīri pēc sajūtas. Konkrētā vieta man daudz ko izsaka, es varētu daudz par to runāt," atklāj Neikena.
Savukārt Dagnei Ventiņai svarīga ir "atgriešanās pie dabas, vēlme tuvoties dabai".
"Mani aptur dzīves mirkļi manā apkārtnē, manā istabā. Patīk gleznot mazas sīkas lietiņas, kuras ilgi novēroju," atklāj Dagne Ventiņa. "Tās ir klusās dabas - pati nolieku uz neliela galdiņa un gleznoju."
Izstādes kuratore Elza Kampara skaidro, ka visi jaunie mākslinieki glezno kādu konkrētu vietu, "vai tā būtu fantāzijā, kas mijas ar realitātes elementiem un realitāti, vai apkārtējā vide, kā tas redzams Dagnes darbos, vai vieta, kas rada konkrētas sajūtas, kā Madaras darbos."
Jauno mākslinieku darbos jūtama dziļi personiska pasaules un apkārtējās vides izjūta, reālajam un ikdienišķajam mijoties ar netveramo un gaistošo.
Dagnes Ventiņas gleznās redzami ikdienas motīvi un rituāli, kuru estētiskā vērtība un smalkums izcelts, tos nošķirot no pierastās vides. Apkārtējās pasaules vērošana, tās šķietamā vienkāršība un patiesīgums ir mākslinieces iedvesmas avots.
Edgara Soprāna darbu saturiski un vizuāli sarežģīto struktūru veido dažādu fragmentu, atsauču kopums, kurā krāsa un tehniskais izpildījums ir simboliski uzlādēts. Mākslinieku interesē arhitektūras loma politiskās ideoloģijas kontekstā un pakāpeniskā nozīmes maiņa, kas skar katram laikmetam raksturīgās celtnes. Pilsētvidē sastopamie pieminekļi ir artefakti, kuru sākotnējā funkcija, laikam ejot, mēdz mainīties, tiem kļūstot par savdabīgu “aksesuāru” ikdienas vidē.
Madara Neikena savās gleznās notver šķietami netveramo – konkrētiem mirkļiem piemītošo noskaņu, smaržu, skaņu. Dabas klātesamībai ir milzīga nozīme kā mākslinieces darbos, tā arī dzīvē, un viņa palikusi uzticīga gleznošanai plenērā. Darbiem piemīt meditatīvs raksturs, un to minimālistiskais izpildījums skatītājam dod iespēju iedziļināties savās sajūtās.
Izstāde galerijā "Daugava" aplūkojama līdz 6. februārim.
