Māksla pasargā no pelēcības un nospiestības
Baibas vecāki ir ārsti, un meitenes bērnībā, kas bija pagājušā gadsimta 80. gados, viņi centās bērniem parādīt garīgumu – slepus un aiz aizvilktiem aizkariem svinot Ziemassvētkus, vedot savas atvases uz mākslas izstādēm, arī sūtot tās mākslas skolā. "Tur atmosfēra bija mierīga, gaiša un radoša. Es kā bērns toreiz to nesapratu, bet tie, iespējams, bija vecāku centieni pasargāt mūs no tās pelēcības un nospiestības, kas tolaik valdīja. Es savu bērnību atceros košu un krāsainu," teic Baiba. Viņas zinātkāri par mākslu noteikti vairoja arī tas, ka vecmammai bija liela gleznu kolekcija un viņa daudz interesējās par šo kultūras jomu.
"Līdzīgi kā daudziem, arī man bija brīži, kad nepatika iet uz mākslas skolu. Vecāki pat piespieda, par ko es viņiem esmu pateicīga. Tā nebija stingra piespiešana, drīzāk noteikumu uzstādīšana – es drīkstēju apmeklēt zirgu jāšanas treniņus, kas mani gan jau indiāņu filmu iespaidā ļoti interesēja, tikai tad, ja devos arī uz mākslas skolu," par laiku, kad gribējās pamest Valmieras Bērnu mākslas skolu, teic māksliniece.
Valmierā, kur tolaik Baiba ar ģimeni dzīvoja, netālu no mājas bija mežs, kas piedeva dabas tuvumu. "Īstenībā, kas man šķiet nozīmīgi, vecāki man vienmēr dabā rādīja ko skaistu, piemēram, netipiskas formas mākoni, spožāku zvaigzni, interesantu koku. Viņi pievērsa uzmanību tam, izkopa manī vērīgumu pret dabu," atminas Baiba, minot, ka tādā veidā dabas iespaidi viņā krājušies, varbūt tāpēc netrūkst iekšējās emocionālās bagātības, kuru gribas izpaust mākslā.
Turklāt vērīgums noder jebkurā profesijā, tāpēc tā ir laba lieta, kuru katrs vecāks var dāvināt saviem bērniem.
Ēnas ne tikai gleznās, bet arī dzīvē
Lai nešķistu, ka Baibas ceļš bijis rāms, viņa to raksturo kā smagu kāpienu kalnā, kuram ir gan stāvas takas, gan bīstamas aizas. "Šobrīd esmu nonākusi lēzenākā vietā ar plašu un skaistu skatu. Varu tikai atskatīties uz to, kas noiets, un brīnīties, kā to paveicu. Tie bija pārdzīvojumi, kas mani veidojuši un slīpējuši," māksliniece izsakās par piedzīvoto. Runa ir par ārēji veiksmīgu laulību un tās ēnas pusi, par kuru daudzi apkārtējie nemaz nenojauta. "Bijušā laulātā regulāra un sistemātiska emocionālā varmācība, pazemojumi ar kliegšanu un draudi mani sadistiski nogalināt, bez liekas kautrības par manu grūtniecību vai mūsu abu mazo bērnu klātbūtni. Ar draudiem atņemt bērnus, sadalīt mani detaļās un pataisīt par dārzeni (ar riebīgi tēlainiem aprakstiem, kā tas notiks), samaksāt kādam un ievietot mani psihiatriskajā slimnīcā. To visu pavadīja ņirgāšanās, ka to neviens neuzzinās, man neviens neticēs. Visvairāk man sāpēja bērnu dēļ – gāju psihoterapijā ar naivu cerību saglābt mūsu laulību, kaut ko uzlabot, realizēju terapeita ieteikumus, bet viņš ieteica laulātajam iet terapijā vai šķirties, – man arī terapeitam un tuviniekiem bija kauns un nepatīkami visu stāstīt, tādēļ es to nedarīju, terapeits zināja visvairāk. Ik pa laikam ieminējos par šķiršanos, bet tas vienmēr izraisīja biedējošu ārdīšanos un draudu lavīnu..." Baiba dalās atmiņās. Šobrīd pagājuši desmit gadi, kopš šī laulība ir šķirta, taču nemaz nebija vienkārši panākt, lai tas notiku.
"Atskatoties uz tolaik piedzīvoto, šķiet sirreāli, ka vīrs – vistuvākais cilvēks – var būt ļaunāks par ienaidnieku. Tagad tā ir pagātne. Man prieks, ka izturēju, nosargāju bērnus, cik varēju, un nepazaudēju ticību labajam, drīzāk es to vairoju cerībā, ka varēšu dzīvot harmoniskā vidē," viņa nosaka. Noietais ceļš viņu stiprinājis gluži kā vētra norūda priedes. Piedzīvotais, protams, atstājis psiholoģiskas sekas, arī nedrošības sajūtu, bet Baiba tic, ka to iespējams izdziedēt.
Depresīvākajos dzīves periodos, kad par iekšējo gaišumu bija ļoti jācīnās, tas atspoguļojās arī mākslinieces gleznās.
"No sevis un dzīves ne vienmēr var un vajag distancēties – nozīmīga loma gan dzīvē, gan glezniecībā ir ēnai, gaismai un gradācijai starp tām," teic Baiba.
Gleznas, kas lielākas par pašu
Kam bija jānotiek, lai Baiba sāktu gleznot jūru? Jāatbrauc uz Saulkrastiem, kas tagad ir arī viņas dzīvesvieta. "Kad ieraudzīju jūru, es sapratu, ka man tā būs jāglezno. Sākumā es šaubījos, vai to varēšu, bet bija kā latviešu sakāmvārdā – acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Es vienkārši sāku darīt – gāju lejā pie jūras, skicēju, gleznoju plenērā. Es to paveicu, vienkārši gleznojot," viņa nosaka.
Lielākais mākslinieces radītais darbs ir 2,20 reiz 3 metri – tas ir maksimālais izmērs, kuru vēl var iznest ārā pa viņas mājas durvīm. Visvairāk viņai patīk darboties ar audekliem, kas ir apmēram metru augsti, ar tiem strādājot, viņa jūtas komfortabli. Lielie formāti daudz izteiksmīgāk ļauj radīt klātbūtnes sajūtu, tajos arī labāk var redzēt savas kļūdas, tāpēc akadēmijas laikā uz šāda izmēra darbiem mudināja pasniedzēja. Baiba joprojām izvēlas gleznot liela formāta darbus: "Tu ieraugi, cik daba ir diža un varena. Citreiz liekas, ka tas vilnis neielīdīs, bet tā, protams, tāda ilūzija. Man liekas, ka daba ir liela un skaista, to vajag arī diži atveidot."
Strādājot ar tik liela izmēra audekliem, ir kādas darba specifikas. Uz molberta tādu likt ir bīstami, jo darbs var apgāzties, tāpēc māksliniece pārsvarā atstutē audeklu pret sienu. Kad strādā ar šķidru krāsu, gleznu nogulda zemē, kad krāsa nožūst, paceļ apskatīties, jo tik lielam darbam citādi nevar novērtēt vizuālo koptēlu.
Lielo formātu Baiba pēdējā laikā vairāk izvēlas gleznot darbnīcā: "Spēcīgā vējā patiešām ir bīstami strādāt ar lieliem formātiem, jo tie fiziski var tikt kaut kur aizpūsti. Arī pats vari dabūt to sev virsū. Ir bijuši tādi gadījumi." Ziemā strādāt ārā ar akrila krāsām ir sarežģīti, jo tās sasalst. Audekla virsma pārklājas ar plānu ledus kārtiņu, ienesot gleznu siltā istabā, ledum atkūstot, darbā ieviešas neplānotas korekcijas.
Jūras skati ir tik nepastāvīgi, ka 15 minūtēs spēj izmainīties toņi, mākoņi, gaisma. Lai paspētu notvert mirkli, var nobildēt skatu, bet Baibai ar fotogrāfiju vien ir par maz. Tad viņa vai nu nes audeklu ārā un tver galvenās toņu attiecības, vai zīmē mazas skices.
Jūras emociju gamma
Sākumā viņas gleznās jūra pārsvarā tika atainota mierīga. Tad Baibu ieinteresēja viļņi, kā tie veidojas, krīt, lūst, kā triecas šļakatas. "Dzīve jau arī ir kā jūra – tur ir daudz filozofiskās līdzības, kas, protams, arī ir iemesls, kāpēc es to gleznoju. Tas jau nav tikai tā, ka atnācu uz šejieni, nezināju, ko darīt, gleznošu jūru. Nē, tā ir lielā stihija, kas mums ir, un es saprotu, ka tas ir kaut kas pārāks par mani," viņa teic.
Tajā pat laikā gleznotāja nelolo ilūzijas, ka jūra ir mīlīga un jauka. Viņa reiz, pastaigājoties pa pludmali, atrada no ūdens izskalotu cilvēka žokļa kaulu, kas raisīja nepatīkamas, biedējošas sajūtas un lika apjaust, cik jūra ir bīstama. Lai gan Baiba to vienmēr zināja, šis bija tikai kā sāpīgs atgādinājums. "Tā nav kaut kāda spēle. Man ir bijuši arī vētras darbi. Jūrā ir ļoti plašs sajūtu diapazons – no dramatisma līdz gaišām, relaksējošām brīvdienu sajūtām."
Arī gleznās parādās jūras skarbums: "Bez tā tumšā nemaz nevar dzīvi nodzīvot, nevar bez izaicinājumiem, jo tad trūkst saķeres ar dzīvi. Glezniecībā tāpat – bez ēnām, bez tumšajām krāsām nemaz nevar darbu uztaisīt. Jācenšas sabalansēt gaismu un ēnu," viņa teic.
Bērni ir bezbailīgi mākslā
Gluži tāpat kā vecāki Baibai bērnībā mācīja vērību dabā, tā viņa to tagad katru dienu māca ne tikai saviem bērniem, bet vēl pulkam mazuļu, jo strādā bērnudārzā par audzinātāju. "Es viņiem varu neuzkrītoši parādīt dabas skaistumu. Daudzi pieaugušie, kad viņiem rāda ko skaistu dabā, pret to attiecas skeptiski, bet bērniem tas ir brīnums, kaut parādīta sniegpārsliņa," atklāj Baiba, sakot, ka viņai liekas forši, ka darba laikā ir iespēja doties pastaigāties svaigā gaisā, velt sniegavīrus un būvēt sniega cietokšņus.
Māksliniece novērojusi, ka bērni glezno brīvi, nepiespiesti, katram ir savs rokraksts un radošs pasaules skatījums.
"Bērniem ir laba kompozīcijas izjūta un viņiem nav bail to darīt. Bērni vienkārši dara un viņiem sanāk," viņa teic. Darbs bērnudārzā prasa daudz laika un enerģijas, un vienlaikus ir gan liela prieka avots, gan milzīga atbildība.
Redzēt ūdens virsmu reversā
"Mani vienmēr valdzinājis tas, ka, ienirstot ūdenī un atverot acis, ieraugi ūdens virsmas rakstu. Tas ir ļoti skaists un citādāks, nekā to redzam no virspuses," viņa skaidro, atklājot, ka ir ieguvusi niršanas sertifikātu. Baibai ir daivošanas licence 35 metru dziļumam. Viņa ir aplūkojusi zemūdens pasauli arī siltajās zemēs, Sarkanajā jūrā: "Tā ir vēl viena ļoti skaista dimensija uz Zemes. Šķiet, vai tiešām tā var būt, cik skaista tā ir." Latvijas ūdeņos redzamība lielākoties ir apgrūtināta.
Niršana ir palīdzējusi labāk izprast ūdens virsmas struktūru un viļņu formu. Saulesstariem tiecoties cauri ūdens virsējai kārtai, veidojas ūdens stīgas.
Kāda ir Vidzemes piekraste?
Piekraste Baibai visvairāk patīk tieši rudenī un pavasarī. "Rudens ir samtainā sezona, kad pie jūras ilgāk ir silts, tāds baudāms. Salnas pie mums ir vēlāk," viņa skaidro. Vasarā šeit čum no ļaudīm, kas reizēm nogurdina vietējos.
Salīdzinot Kurzemes un Vidzemes piekrastes, kurzemnieku krastu un jūru Baiba raksturo kā plašāku, dižāku, vidzemnieku – kā kompaktāku: "Viņiem arī ir citādāks jūras tonis, varbūt tāpēc, ka mazāk upju. Mums ūdens ir piesātinātāk brūnāks." Arī krasta gultnes visur ir atšķirīgas. Saulkrastos tā ir lēzenāka, uz Zvejniekciema pusi – stāvāka. Tas arī ietekmē viļņu lūšanu.
Dzīvojot tik netālu no jūras, reiz bargā ziemā Baibu pamodināja troksnis. Toziem bija aizsalis līcis un, nākot pavasarim, jūra vai vējš salauza ledu un tie sitās pret krastu ar milzīgu spēku, radot dobju skaņu. "Tā bija ļoti spēcīga sajūta, ka ledus ir salauzts, būs pavasaris, nāks vasara," viņa atminas.
Ūdens caurtek dzīvei
Tā kā Baibas dzimtā pilsēta ir Valmiera, ar to viņai saistās īpašas sajūtas – bērnībā ar vienaudžiem meitene spēlēja indiāņus, skraidot pa mežu pie Gaujas. Tieši šī upe viņai ir nozīmīga vieta: "Arī zināms romantisms bija 80. gados - ugunskuri pie Gaujas, laivu braucieni, ūdens tuvums, protams, arī bīstamība, par ko mūs vienmēr brīdināja." No vairākiem vietējiem viņa bērnībā dzirdēja brīdinājumus, ka upe ir viltīga, strauja, arī mainīga – kur vienā dienā ir droši, tur nākamajā jau plūstošās smiltis, atvars. Meiteni mācīja – ja atvars tevi ierauj, nespirinies pretī, saraujies kamoliņā. Tas nonesīs līdz apakšai un tad uznesīs augšā. Šī mācība noderējusi arī risinot grūtākas dzīves situācijas.
Gleznotājai ir spilgtas bērnības atmiņas, kad viņa no Valmieras mēroja ceļu uz jūru – Tūju, Saulkrastiem –, un tur bija saule, siltums, spožums. "Man tas likās kaut kas mazliet dievišķs. Tas droši vien tagad manos darbos kaut kādā ziņā parādās," viņa saka. Šobrīd sievietes dzīve rit Saulkrastos un aukstajā sezonā šeit ir krietni mierīgāk un klusāk nekā vasarā. Arī tajā ir savs šarms, un Baibai kā māksliniecei tas pat ļoti labi der.
Iespējams, trūkst distances, lai raksturotu Vidzemi un tās ļaudis, tomēr vietējie viņai šķiet draudzīgi, sirsnīgi, nebūt ne lepni. "Man ir sajūta, ka vidzemnieki vienmēr tiecās uz tādu inteliģenci, kultūru, mākslu," māksliniece saka, papildinot, ka arī citviet netrūkst mākslas baudītāju.
Ar Vidzemi Baibai saistās piekraste – tīra, bagātīga, mainīga ainava. Arī vieta, kur Gauja ietek jūrā, viņai ir īpaša. "Tā ir tāda maģiska vieta. Tur dažkārt interesanti viļņi veidojas, arī mākoņi," māksliniece saka. Gauja patiesībā vijas cauri visai viņas dzīvei – kā bērnībā, tā tagad tā spēlē nozīmīgu lomu. Baiba nenoliedz, ka viņas dzīves stihija ir ūdens. Tajā atspīd debesis un tas ir ļoti mainīgs:
"Droši vien tas arī vilina, ka tas mainās katru brīdi. Noķert netveramo – tas laikam ir izaicinājums, kas mani saista."
