Sākot no dabas motīvu tvērumiem ainavās vai fovistiskās klusajās dabās, līdz pat apokaliptiskiem kara šausmu motīviem un veltījumam visiem kritušajiem kareivjiem 20. gadsimtā.
Jāņa Veisa darbi priecē ar saviem spilgtajiem dabas motīviem, Antras Ivdras gleznām ir vairāk apcerīgs raksturs, bet Inese Ziemele provocē domāt par globālām problēmām un mūžīgajiem jautājumiem.
Saglabāt možu garu, kājām nostaigāt lielus gabalus un regulāri gleznot arī pārkāpjot deviņdesmit gadu slieksni – šādas spējas piemīt jūrmalniekam Jānim Veisam. Mākslinieks šobrīd gatavojas personālizstādei “Ainavas un ziedi” Jūrmalas pilsētas muzejā.
Gleznotājs visu mūžu dzīvo Jūrmalā, Pumpuros, glezno jūrmalu, mežu, savas Jaundubultu un Pumpuru priedes, un pārsvarā joprojām arī savos cienījamajos gados no viena Jūrmalas gala uz otru pārvietojas kājām.
No vienas puses, viņš ir tradicionāls, klasisks ainavu gleznotājs, no otras puses, ļoti atšķirīgs ar to, ka atļaujas būt ļoti košs un spilgts – tā Jāņa Veisa rokrakstu raksturo Jūrmalas pilsētas muzeja izstāžu kuratore Guna Kalnača.
"Zināmas paralēles varētu vilkt ar ekspresionismu, jo viņam arī šīs dabas formas ir mazliet deformētas. Viņš ir ļoti brīvs, atvērts, pārāk neuztraucas par to, ko kāds par viņu teiks. Pārāk nepieturas pie klasiskajiem pelēkbrūnajiem dabas toņiem. Kā viņš izjūt, tā viņš glezno. Ar to viņš arī ir priecīgs, un arī visi pārējie, viņa darbus skatoties, ir priecīgi, jo darbi ir ļoti koši, dzīvi,” Latvijas Radio stāsta Kalnača.
Visvairāk Veisa kungam patīk gleznot Latvijas dabu, atklājot tās unikālo skaistumu visā gadalaiku mainībā, visbiežāk gleznojot tieši dabā.
“Kad es gleznoju un piedalos sabiedriskos pasākumos, tad man neliekas, ka tik vecs esmu, tad par gadiem nemaz nedomāju,” Latvijas Televīzijai stāsta Jānis Veiss.
“Man tie motīvi galvenokārt tepat tuvumā, tas ir tuvumā manai dzīvesvietai apmēram kilometra rādiusā, es it kā atkārtojos savās ainavās, man vienmēr liekas, ka vajag mēģināt labāk un labāk, tāpēc dažkārt gleznoju vienu motīvu desmit reizes,” savu daiļradi raksturo mākslinieks.
Mākslas zinātniece Ieva Grantiņa Latvijas Televīzijai stāsta par Jāni Veisu:
“Viņš uzdrošinās parādīt mākslas pašvērtību, teiksim, šodien ļoti akcentējam aktivitātes, kas atražo naudu un kas ir ekonomiski izdevīgas, tad šeit ir viens cilvēks, kurš grib pateikt, ka mākslas galvenais uzdevums nav izklaidēt, bet sniegt mums visiem iedvesmu. Vēl kas ir unikāli, tā svaigā un dziļā dzīves izjūta, jo katrai nācijai ir svarīga tā kopīgā dzīves izjūta. Ja es aicinu skatītājus nākt uz šo izstādi, tad tiešām, lai pārdzīvotu emocijas un jūtas.
Šeit ir ļoti daudz gaismas, mīlestības un izturības. Un tās ir vērtības, kuras nepieciešamas visiem - jebkurā vecumā, jebkurā gadsimtā, laikmetā.”
Arī gleznotāja Inese Ziemele apveltīta ar radošo enerģiju un spēku, asi izjūtot pasaules netaisnīgumu un divdesmitā gadsimta traģiskos notikumus, un Veļu mēnesī pieminot kritušos.
Daudzi Ineses Ziemeles darbi ir krāsās ekspresīvi, visu mūžu ar tiem viņa provocējusi skatītāju domāt par globālām problēmām un mūžīgajiem jautājumiem, par cilvēka vietu, lomu, arī atbildību šajā pasaulē. Arī Inese Ziemele ir Jūrmalas māksliniece, dzīvo Buļļuciemā un arī viņas izstāde būs retrospektīva, kas aptvers viņas daiļradi aptuveni 40 gadu periodā.
"Es strādāju ar simboliem un ar asociatīvo domāšanu. Man nav naturālu darbu, es vispār naturālismu neciešu. Reālisms man ir, bet nosacīts," par savu daiļradi Latvijas Radio stāsta māksliniece.
"Es esmu veltījusi milzīgu darbu ekoloģijai. Saucas tas "Mikelandželo”, un tur ir tēma par planētas piesārņojumu. Jā, mani uztrauc viss, kas ir apkārt. Man uztrauc tas, ka Amazones džungļus izcērt un stāda tur palmas, lai iegūtu lētu eļļu, un iznīcina biotopu. Mani uztrauc tas, ka visos okeānos ir kaudzēm plastmasas, kuru zivis un citi dzīvnieki ēd un beidzas nost.”
Arī agrīnajos darbos Inese Ziemele runājusi par daudzām sāpīgām aktualitātēm – viena no tām kara absurdums un posts, ko viņa risina savos lielajos triptihos "Alfa un Omega” un "Kara apoteoze”.
Emocionāli ļoti iedarbīgs ir arī kāds valstiskās neatkarības pirmajos gados tapis darbs, tas ir arī ļoti personisks:
Latvijas Televīzijai Inese Ziemele stāsta, ka viņas izstāde veltīta “holokaustam, visām izsūtīšanām, visām represijām, un šeit te ir tādi zemteksti, kurus krievu laikā nedrīkstēju atklāt.
Jo man tā pirmā bilde – saucas “Mēris” – veltīta fašismam un staļinismam, un to es nedrīkstēju nekur afišēt [..] Centrālā glezna ir “Krustā sistais”, bet tas nav Jēzus, tā ir domāta mūsu visu cilvēce, kas ir pati sevi piesitusi krustā [..] ar visām savām nejēdzībām, kariem. Un pēdējā bilde ir “Māte zeme”, tas tēls, kas vaid, un no zemes šļācas asinis un vaid par visu to, kas tiek nodarīts zemei kā tādai."
Laika plūdumu un ūdeni kā vienu no senākajiem dzīvības simboliem ar tā mūžīgo kustību un mainību savās gleznās cenšas notvert māksliniece Andra Ivdra, Jūrmalas pilsētas muzeja Kamīnzālē iekārtojot izstādi “Ūdens raksts”, jo tieši ūdens raksts ar savu faktūru un mūžīgo kustību ir tas, kas visvairāk iedvesmo.
Ūdeni vērot Antrai patīk jau kopš bērnības, kad viņa vasaras vadīja Apšuciemā pie jūras. Vēlāk, kad mācījās Rīgā, bet dzīvoja Tukumā, viņa bieži kāpa ārā Dubultu stacijā, lai pavērotu Lielupi un pēc tam aizietu līdz jūrai.
"Esot pie ūdens, tā ir katrā ziņā priekš mani reizē kā vērošana, kā attīrīšanās. Pietiek gar jūru noiet kādu kilometrus divus, es jūtos uzreiz krietni labāk. Tāds pārdomu moments.
Arī gleznojot ūdeni, tā ir kā sava veida meditācija, tāpat kā elpot,” Latvijas Radio stāsta māksliniece.
Vērojumus pārvērst mākslas darbā bieži vien rosina kāds negaidīts impulss, kāda īpaša noskaņa, ko ļoti gribas notvert, piefiksēt un dalīties tajā arī ar citiem. Teju par katru gleznu māksliniecei ir savs stāsts:
"Vienai bildei bija tā, ka es biju jūrā virs ceļiem nedaudz iekāpusi, un tieši nāca negaiss, tas nebija pat redzams, nebija tās drāmas, kad tur ir melnas debesis un pamale kaut kur gaiša. Nē, tas vienkārši kaut kur brieda, tā klusi. Jā, un tad es vienu no savām gleznām uzgleznoju. Tas bija vienkārši spēcīgs impulss,” atklāj Ivdra.
Antras Ivdras personālizstāde kopumā raisa sajūsmu par ūdens maģisko pievilcību, darbos ir kaut kas apcerīgs, meditatīvs un ekspresīvs vienlaicīgi.
“Tas ir gan mūžīgais ūdens plūdums, bet faktiski šajā izstādē galvenais mākslinieks ir daba, kas ir devusi impulsu, lai šīs gleznas taptu, un tālāk viss pārējais darbnīcā radīts, pārdomāts,” Latvijas Televīzijai atklāj māksliniece Antra Ivdra.
Ūdens motīvus papildinās porcelāna figūriņas – nebēdnīgie Dionīsa pavadoņi “Silēni” no sengrieķu mītiem pēc Roterdamas Erasma “Muļķibas slavinājuma”
