Pirms pāris dienām Auce Biele pēc ilgāka pārtraukuma ieradās Latvijā. “Pirmā sajūta – jā, ir auksts! Ir ļoti auksts! Mēs iebraucām naktī, bet Rīga ir skaista, zeltaina, ar lietu pielijusi. Es ar tik lielu prieku iebraucu Rīgā, man prieks bija atkal atgriezties,” māksliniece dalās pirmajos iespaidos, ierodoties Latvijā pēc divarpus gadu pārtraukuma. Viņa arī atzīst, ka ceļot pandēmijas ierobežojumu laikā ir stipri traka padarīšana, bet to atsver iespēja atkal būt dzimtenē. Viņa šeit ieradusies kopā ar abiem bērniem – divarpusgadīgo meitiņu Milu un dēlu Aliki, kuram ir desmit gadu un kuram ar Latviju saistās kāda liela cerība. “Manam puisītim – viņš ir tumsnējs – viņam ļoti patīk sniegs. Un viņš bija tik laimīgs, kad mēs skatījāmies laika ziņas, ka varbūt viņš Latvijā dabūs sniegu. Viņa sapnis ir dzīvot aukstā zemē. Tā jau mēdz būt, ka mēs ilgojamies tieši pēc tā, kā mums nav,” teic Auce Biele.
Par sevi māksliniece saka – viņa šobrīd ir ar vienu kāju Latvijā, ar otru – Marokā, bet viņas mājas tomēr ir Marokā, jo tur ir viņas ģimene, viņas vīrs Rašids, un viņas ikdiena ir rūpes par ģimeni un gleznošana.
“Man ir ļoti liela darbnīca, kas ir mājās. Un manas dienas rituāls ir tāds: bērni, protams, neiet bērnudārzā, es dzīvoju kā klasiska marokāņu sieviete, vīrs no rīta aizbrauc uz darbu, es palieku mājās ar bērniem, kafija, kūkas, gleznošana. Būtībā es katru dienu gleznoju četras piecas stundas. Tad atbrauc vakarā vīrs. Un tā visas dienas paiet līdzīgā ritmā, bet tas ir forši. Ir savi plusi, ir savi mīnusi, kā vienmēr. Dažreiz raudu pēc Latvijas, gribu saviesīgus pasākumus, bet, ja man būtu jāiet tagad ofisā strādāt un jāatstāj bērni bērnudārzā, – nē, labāk tad es pa māju. Jā, joprojām es izvēlos šo variantu,” atklāj māksliniece.
Auce Biele dzīvo mazā Marokas ciematā pie okeāna, kas kā magnēts pievelk arī citus eiropiešus, jo saule tur spīd 300 dienu gadā, augu valsts krāšņums ir neiedomājami skaists. Šai saistībā septiņi gadi Marokā pilnībā nomainījuši mākslinieces krāsu paleti. Ja Latvijā tā bija tumši zila, tad tagad ir atvērusies visā varavīksnes spektrā. Viņa atzīst: “Es nelietoju tikai vienu krāsu paletē, un tā ir melnā. Ja mēs īstenībā ļoti dziļi skatāmies, tad nekas nav patiešām melns. Arī melnajam vienmēr ir kaut kāda noskaņa, un pie tā es laikam arī turos. Un man tomēr patīk skatīties uz lietu gaišo pusi, un to es arī cenšos ievērot mākslā, mana atbildības sajūta tomēr ir arī pietiekami liela – ja es gleznoju kaut ko sliktā garastāvoklī, es nekad to nenododu tālāk. Man ir ļoti svarīgi, ka – ja es kaut ko gleznoju – tad es ar to dodu, nevis vienkārši kaut kādas savas sliktās emocijas atrādu citiem.”
Tāpat kā Latvijas periodā – sieviete turpina būt viens no galvenajiem mākslinieces darbu motīviem – bet Marokas iespaids izpaužas tajā, ka sievietes stāsts atspoguļots ziedu valodā.
“Es tagad rādu sievieti tādējādi, ka katra sieviete ir kāds no ziediem. Vienalga vai tas ir kaktuss, pienene, māllēpene vai roze. Bet katra no mums ir kaut kāds zieds.
Vienalga – zaļš, ass, mīksts. Vai tāds, kuram vajag ūdeni, kuram vajag sauli, vai tāds, kuram vajag lielu plašumu. Es Marokā sāku audzēt ļoti daudz puķu. Jo tās tur gandrīz vai pašas par sevi aug, nekādam dārzniekam nav jābūt. Un tad man tur ir liels dārzs, gribot negribot esmu ar tām puķēm aizrāvusies. Un tā arī tas viss sākās. Un es tiešām uzskatu, ka katra no mums ir kāds no ziediem, un tas var mainīties. Kādā periodā mēs varam būt baltas, bet kādā citā periodā – sarkanas un trakas. Visādas. Jā, tātad, darbi – caur ziediem par sievieti. Tad tur būs, protams, arī okeāna motīvs un dzīvnieki. Pirms braukšanas tieši, piemēram, man mājas pagalmā nolaidās divi pāvi. Man tas likās tik eksotiski. Kā tas var vispār tā būt, ka tik cēli, skaisti pāvi turpat tev blakām,” skaidro māksliniece.
Izstādē būs skatāmi vairāk nekā 60 gleznojumi, interaktīvs objekts ''Ziedu meitene'', kā arī kopējai tematikai veltīts videodarbs un ziedu kārtis, kas arī ir viena no Auces Bieles darbības šķautnēm – veidot kārtis ar īpašiem ziedu simboliem.
Ziedu kārtis viņa izmanto arī savās ziedu spēka radošajās darbnīcās, ko regulāri rīko Marokā un ko īstenos arī Latvijā, un šo darbnīcu ideja ir ierosināt, lai cilvēks pats caur teiksmainiem tēliem tiek klāt savai intuīcijai, savai zemapziņai, jo, kā uzskata māksliniece, – tā ir vienīgā, kas zina atbildes: “Es mēģinu caur bildēm rādīt metodes, caur ko varbūt cilvēks var pats sev palīdzēt. Palīdzēt tikt ar sevi galā, tikt galā ar grūtām situācijām. Jā, es vadu vorkšopus, kas ir savā ziņā terapeitiski, ar to es ļoti daudz nodarbojos Marokā, kur mums ir Ziedu spēka darbnīcas, kur mēs meklējam sievietes iekšējo ziedu, kas viņa ir un ko viņai vajag. Un to pašu es darīšu Latvijā,” stāsta māksliniece.
Izstādes laikā plānotas četras mākslinieces vadītas brīvdabas darbnīcas, kas sāksies maija nogalē. Bet Auces Bieles personālizstādi “Spēks ziedēt” mākslas stacijā “Dubulti” atvērs 30. aprīlī, un tā būs skatāma līdz 6. jūnijam.
