Pasaulslavenā norvēģu gleznotāja un grafiķa Edvarda Munka dzimšanas diena tika atzīmēta 12. decembrī. Mākslinieks dzimis 1863. gadā kādā mazā norvēģu ciematā nepilnu 150 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Munks iemantoja atzinību jau pusaudža gados. Ap 1910. gadu Munks iegādājās īpašumu Oslo, kur viņš nodzīvoja līdz mūža galam. Munka mūžs bija garš – mākslinieks nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam un šajā laikā radīja ļoti daudz darbu. Munks miris 1944. gadā Oslo.
Munka muzeja Izstāžu un kolekciju nodaļas vadītājs Juns Ūve Steihaugs skaidro: "Viņš bija ļoti nozīmīgs mākslinieks savā laikā – Norvēģijā, Skandināvijā un visā Eiropā. Viņam bija daudz izstāžu, kolekcionāri iegādājās viņa darbus. Vienlaikus, kas ir nozīmīgi un kāpēc mēs atrodamies šeit,
viņš daudzus darbus arī paturēja sev. Ja vien apstākļi nespieda viņu pārdot, viņš tos paturēja."
19. gadsimta beigās Munks iemantoja slavu kā simbolisma pārstāvis, savukārt 20. gadsimta sākumā viņš guva starptautisku atzinību un daudz ceļoja, īpaši uz Vāciju un Franciju.
"Krāsas un otas triepieni, kā arī kompozīcijas viņam ar laiku kļūst arvien brīvākas.
Munks ir viens no ekspresionisma aizsācējiem, un tas redzams tieši šo māksliniecisko izpausmju atbrīvošanā.
Modernisms savā būtībā ir virzīšanās prom no akadēmiskās gleznošanas, kas bija aktuāla 19. gadsimtā, uz brīvāku izpausmes veidu. Munka gadījumā – arī daudz emocionālāku," uzsver Juns Ūve Steihaugs.
80 dzīves gadu laikā mākslinieks radījis daudz darbu. Tiem vijas cauri tēmas, kas raksturo viņa dzīves pieredzi. Un liela nozīme ir nāves motīvam, kas apspēlēts ļoti daudzos darbos.
"Nāves tēma nāk no viņa ģimenes un bērnības. Kad viņam bija pieci gadi, māte mira no tuberkulozes, pusaudža gados viņš zaudēja arī jaunāko māsu. Tas, protams, nebija netipiski tajā laikā. Daudzi mira no tuberkulozes. Bet viņš šo pieredzi pārvērta ļoti ekspresīvos un jutekliskos darbos," teic muzeja pārstāvis.
Vēl Munks atpazīstams ar elpu aizraujošām dabas ainavām, dzīves laikā mainīgajiem un interesantajiem pašportretiem, bet
vislielāko slavu viņam nesis dažādās tehnikās attēlotais "Kliedziens".
"Darbs pats par sevi ir slavenāks par pašu Munku kā mākslinieku," norāda Steihaugs, ""Kliedziens" arī kļuvis par daļu no populārās kultūras. To varat redzēt pavisam jaunos veidos. Piemēram, "Brexit" sakarā to izmantoja, lai raksturotu to, kā jūtas briti."
Pēc Munka nāves – 1944. gadā – visi viņa darbi pēc paša vēlēšanās, kas tika atklāta testamentā, nonāca Oslo pilsētas īpašumā. Kopš tā laika pilsēta uzņēmās rūpes par dižā mākslinieka darbiem un vairāk nekā 60 gadu viņa māksla glabājās salīdzinoši mazās telpās, kas šajā gadsimtā jau bija novecojušas.
Jaunais muzejs ietver līdz pat piecām reizēm lielāku atvēlēto telpu izstādēm, kā arī visa pārējā infrastruktūra, kas ietver plašus vestibilus, kinoteātri, dažādas auditorijas, veikalu, restorānu un mākslinieku telpas, tas viss muzeju padara par pievilcīgu satikšanās vietu.
Steihaugs stāsta: "Vecais muzejs bija pārāk mazs, un visa infrastruktūra, tai skaitā klimata kontrole, tur bija nolietota. Bija nepieciešami būtiski uzlabojumi. Pēc gadiem ilgām politiķu diskusijām tika nolemts, ka šis projekts tiks realizēts."
Muzeja ēku projektēja spāņu arhitekts Huans Herreoss. Žūrijai esot patikusi ideja būvēt ēku vertikāli blakus esošajam Oslo Operas namam, kas atrodas vairāk horizontāli.
"Šī ēka patiesībā nestāv uz zemes, tā veidota uz vairāk nekā 300 tieviem betona pīlāriem, kas ievietoti zemes gultnē. Uz tiem izvietota betona plāksnē, uz kuras savukārt uzbūvēta šī ēka. Tā savā ziņā veidota kā naftas platforma, kas atrodas uz ūdens," atklāj muzeja pārstāvis. "Protams, ir dažādi viedokļi par arhitektūru kā tādu un ēkas fasādi, izmantotajiem materiāliem un tamlīdzīgi. Bet jāsaka, ka izstādes izpelnījušās ļoti labas atsauksmes, un tamdēļ es teiktu, ka kopuma projekts ir ļoti veiksmīgs. Liekas, ka Munka muzejs tagad ir sabiedrības uzmanības centrā, un tas ir labi."
Pirmajās trīs nedēļās muzeju apmeklējuši jau gandrīz simt tūkstoši cilvēku, kas esot daudz vairāk, nekā muzeja darbinieki cerējuši.
Pašportretu galerija
Stāvā, kur izstādīti muzeja kolekcijā esošie Munka darbi no viņa profesionālajiem pirmsākumiem līdz pēdējiem darbiem, atrodas arī viens no pirmajiem mākslinieka darbiem – pašportrets, ko viņš uzgleznoja 17, 18 gadu vecumā. Munks jau agrā jaunībā bija ļoti prasmīgs mākslinieks.
"Šeit 1906. gadā viņš ir nedaudz vecāks par 40 gadiem, viņam ir ļoti laba reputācija Vācijā un citviet. Viņš daudz ceļo, bet vienmēr vasarās atgriežas atpakaļ Oslo.
Bet šis nav ļoti laimīga cilvēka pašportrets, kā redzat. Viņa dzīve nebija viegla – daudz ceļošanas, daudz izstāžu un darba. Viņam ik pa laikam vajadzēja gūt atelpu sanatorijās, lai atpūstos.
Dažus gadus pēc šī [portreta uzgleznošanas] viņš devās uz privātu klīniku Kopenhāgenā, lai, tā teikt, savāktos. Šajā darbā varat ļoti labi redzēt, kā Munks strādā ar krāsām ļoti ekspresīvā veidā, izpaužot savas emocijas. Tas ir "Pašportrets pie vīna". Darbā jūtama vientulība, kaut arī apkārt redzami cilvēki," skaidro muzeja pārstāvis.
"Pašportrets. Starp pulksteni un gultu" ir viens no Munka pēdējiem pašportretiem, kas radīts kara pirmajos gados. "Viņam bija ap 80 gadu. Šajā darbā tiek apkopota viņa dzīve, mākslinieciskā darbība. Viņš redzams, virzoties no aizmugurē esošas telpas, kur ir daudz detaļu – viss, ko viņš principā radījis, – uz citu telpu, kur ir gulta. Principā telpa līdzinās vietai, kur viņš dzīvoja – gulta un blakus pulkstenis bez laika rādītāja. Šajā darbā viņš adresē tā laika izjūtas.
Viņš bija vecs cilvēks un zināja, ka drīzumā nomirs. Viņš nebija smagi slims, bet, protams, kad tuvojies 80 gadu vecumam, ir domas par galu.
Šis gultas pārvalks gan parāda, ka viņam vēl joprojām ir svaigs skatījums uz mākslu. Viņš daudzus laukumus atstāja nepabeigtus," uzsver Steihaugs.
Par "Kliedzienu"
Munka darbs "Kliedziens" ir slavenāks par pašu mākslinieku. Tas kļuvis par daļu no populārās kultūras un to var redzēt pavisam jaunos veidos un interpretācijās. "Mūsu kolekcijā īpašs ir tas, ka mums ir trīs "Kliedzieni". Kopumā ir vēl divi "Kliedziena" zīmējumi un pasteļi – viens no tiem citā Oslo muzejā un viens privātā kolekcijā ASV. Bet mums ir divi tā saucamie galvenie "Kliedzieni". Vēl mums ir darba litogrāfiskā versija, kas patiesībā šo motīvu padarīja tik slavenu Munka laikā, jo to publicēja avīzēs un mākslas žurnālos. Kaut arī tas varbūt izskatās nedaudz vienkāršāks par gleznām, tam bijusi lielāka ietekme," stāsta muzeja pārstāvis. Viņš atklāj, ka darbā Munks stāsta par pieredzi, kas bija ļoti personīga viņam saulrieta laikā: "Viņš esot dzirdējis kliedzienu dabā. Un šī radība, ko redzam darbā, kliedz. Tas ir ļoti vienkāršs motīvs, kas skar daudzus."
