Viens no mākslinieka aroda pienākumiem ir tēlu veidošana. Ja mucinieks darina mucas skābētu kāpostu, sālītu zivju, viskija vai alus uzglabāšanai un garšu sargāšanai; ja tirgonis pazīst drēbi, prot partneriem tīkami pļāpāt, slēdz izdevīgus darījumus, vairo savas zemes prestižu svešzemnieku acīs, zina drošākos tirgus ceļus; ja politiķis zina, ko nozīmē pašapzinīgi kalpot sabiedrībai, prot virzīt cilvēkiem svarīgas idejas bez melšanas un savu kāršu atklāšanas, ir tālredzīgs un piesardzīgs; tad mākslinieks prot veidot tēlus, stāstīt stāstus, kas izklaidē, iepazīstina ar aizraujošām zināšanām un tēmām, un vedina gremdēties filozofiskās pārdomās par esamību. Džemma Skulme (1925 – 2019) bija liela māksliniece, kuras prasmju arsenālā ietvērās arī citu minēto profesiju aspekti. Viņa bija pamatīga amatniece, vadoša procesu organizatore un politiķe.
Šobrīd ir skatāmas divas gleznotājai veltītas izstādes "Viņas glezniecība" un "Saruna ar laiku"; pirmā, vērienīga un konceptuāli jaudīga mākslinieces daiļrades retrospekcija līdz 5. aprīlim noris Latvijas Nacionālā mākslas muzeja trešajā un ceturtajā stāvā, savukārt „Sarunās ar laiku” Mākslas stacijā Dubulti līdz pat 17. aprīlim var skatīt Skulmes pēdējās izstādes „Mākoņgabali” (Valmiera, 2018) darbus un dokumentāciju viņas sadarbībai ar mūziķu grupas Instrumenti dalībniekiem Jāni Šipkēvicu un Reini Sējānu, kā arī Jāni Skulmi un Reini Kalnaelli.
Abas izstādes sniedz plašu ieskatu mākslinieces daiļrades bagātībā, kuru ietvert īsā apraksta tekstā nav iespējams.
Tomēr izstāžu kuratores Ingas Šteimanes ievadvārdi ir pietiekami izteiksmīgi:
“Izcila gleznotāja. Izcila Atmodas laika un Gorbačova ēras politiķe. Stratēģiski un taktiski meistarīga mākslas brīvības sargātāja, vadot Latvijas mākslinieku savienību padomju gados. Vērtību vizionāre. Patības un kopības dzejniece. Kultūras kā cilvēcības fundamenta vārdotāja.”
Klausoties fragmentu no Šipkēvica un Skulmes sarunas, kura Dubultos ir atainota sešu stundu video, kļūst uzskatāms kuratores teiktais. Gleznotāja stāsta par Latvijas kultūru, Raini, viņa dzejoļiem un to jēgas dziļumiem; Skulmes skatījumā atsevišķie piemēri iegūst laikmeta nokrāsu un ērti iesēžas mūsdienās. “Instrumenti” sadarbībā ar gleznotāju ir veidojuši savu albumu plašu vizuālo noformējumu; to piemērus izstādē var apskatīt; kā arī komponējuši mūzikas pavadījumu Skulmes eksperimentiem ar 3D vizualizēšanas tehnoloģijām pēc Jāņa Skulmes un Reiņa Kalnaeļļa ierosinājuma. Šo sadarbību, kas palika aizmetņos, var skatīt citā video, stacijas otrajā stāvā.
Dāma sēž krēslā ar virtuālajām brillēm un gaisā žestikulējot digitālo “otu” veido neredzamu attēlu.
Nākamajā kadrā uz kosmiskas ainavas fona tiek parādīts rezultāts – virtuālas un telpiskas krāsu līnijas, šķietami haotisks mālējums, kura iekšējā kompozīcija atklājas pamazām un ir skatāma kā objekts, nevis veidoli uz audekla. Skulme paralēli stāsta par mākslas radīšanas procesu, kas ir cieši saistīts ar sevis un dzīves izprašanu. Viņas uzlikts uzdevums sev un darbu skatītājam. Vienīgais, kā var padziļināt izpratni un domāšanu mijiedarbībā ar mākslu, ir darbs, daudz darba.
Gan Mākslas stacijā, gan Nacionālajā muzejā ir skatāms apjomīgs Skulmes darbu klāsts, sākot ar pagājušā gadsimta 70. gadiem. Tā ir unikāla iespēja pilnvērtīgi pieredzēt un pārdomāt mākslinieces ieguldījumu latviešu kultūrā. Par retrospekciju to var dēvēt nosacīti. Skulme no dzīves aizgāja pagājušā gada 9. novembrī.
Muzeja ekspozīcijā senāki darbi ir izlikti līdzās 2000. gadu veikumam un pēdējām gleznām, tā darot uzskatāmu stilistisko un tematisko pēctecību, kā arī līdzības un atšķirības, kuras noteikusi laikmeta un aktualitāšu maiņa.
Izstādē ir daudz teksta, gan Skulmes dadaistisma un fluksusa ietekmju darbos, gan tos “atšifrējošās” uzdrukās uz sienas, gan arī citos scenogrāfiskos risinājumos – īpaši efektīgi ir griestos iekārti lielformāta plakāti kupola zālē, kuros palielinājumā skatāmi uz rūtiņu lapām veikti mākslinieces pieraksti. Tekstu skatāmībai šoreiz ir lielāka nozīme par saturu. Tie ir materiāli no mākslinieces personiskā arhīva, piemēram, viņas vectēva Andreja Liepiņa atmiņas un publiskās runas, kā arī preses materiāli, piemēram, “Washington Post” 1988. gada apskats par Mihaila Gorbačova reformu plāniem. Šāds risinājums ļauj aizdomāties par vizuālo tēlu avotiem, kuri nav rodami tikai un vienīgi sapņos vai dabas pieredzējumos. Šteimane uzsver, ka daba, viens no Skulmes mākslas pamatmotīviem, ir jāizprot modernistiski, ne tikai tās ainaviskumā, bet arī krāsas vieliskumā. Dabas atainojums var būt kubisks, ekspresīvs vai abstrakts, tā analizējot ne vien redzes un uztveres, bet arī dabas pamatvērtības.
Gleznu tēli nav teksts, kā savulaik bija modīgi uzskatīt. Gleznās tos veido krāsa. Skulme krāsu iztēlo kā draugu, kas aicina un vedina, un tu uzdrošinies sekot. Ar 3D “otu” veidojot melnu līniju veidolu, māksliniece turpina stāstīt par radošo nemieru, strādājot apzināties par kaut ko darba risinājumā, kas nav izdevies īsti, kur tev vajadzēja piestrādāt koncentrētāk, pielikt vairāk spēka vai krāsas, vairāk tai pindzelei vajadzēja lietot melno un balto, tev vajadzēja drusku vairāk padomāt vienu mirklīti par iznākumu. Tā ir meistarības un arī veiksmes lieta.
Skulmē var klausīties stundām, tāpat raudzīties viņas darbos un censties to darīt viņas acīm.
Tā notiek, ja ir darīšana ar tēliem, kuros mākslinieks ir tiecies ne vien atainot konkrētas situācijas problēmu, bet vesela laikmeta garu.
