Daudzu izstāžu kuratore Ināra Liepa ikdienā darbojas dizaina un interjera lauciņā, bet leļļu māksla – kā hobijs, kas pamazām izvērties par ko nopietnāku, viņai ir tuva jau ilgus gadus. Liepa stāsta, ka leļļu meistaram jāprot viss – gan izveidot skulptūru, gan to apģērbt un radīt kompozīciju, lai skatītāji saprastu lelles pausto stāstu: "Es nekad neveidoju skices. Es sākumā izveidoju skulptūru, un tad viņa pati parāda, kas grib būt. Un tad es sāku viņu veidot, piemeklēt apģērbu, tad parādās vīzija par tēlu, kas tas varētu būt. Man viņi ir kā dzīvi, jo tur ir dvēsele iekšā. Viņi nav kaut kāds plastmasas vai ģipša gabals."
Idejas leļļu tēliem māksliniece gūstot, gan noskatoties kādu filmu vai teātra izrādi, gan arī iedvesmojoties no ielās redzētiem cilvēkiem. Tāpat par iedvesmas avotu kalpojušas vairākas senas lietas, piemēram, pirms simts gadiem darināts zīdaiņa krekliņš vai kādas aizgājušo laiku jaunkundzes piezīmju grāmatiņa. Savukārt viens no šogad tapušajiem darbiem veltīts Krievijas īstenotā kara Ukrainā upuriem.
Ināra Liepa kompozīcijā mēģinājusi ielikt pēc iespējas vairāk gaišuma – kā pretnostatījumu kara tumsai un šausmām: "Es gribētu, lai cilvēki, kuri atnāk uz šo izstādi, vienkārši apsēžas, ieklausās mūzikā, kas ir īpaši piemeklēta šai kompozīcijai, un vienkārši rod sirdī mieru."
Gan Ināras Liepas vadītā ceļojošā Leļļu mākslas muzeja senie eksponāti, gan viņas pašās darinātās lelles dažādās izstādēs pabijušas vairākās valstīs, taču tagad viņa senajiem lāčiem un lellēm meklē pastāvīgu dzīvesvietu kādā no Latvijas muižām.
