Henrieta Verhoustinska: Jums abiem šobrīd ir aktuālas izstādes. Annai Heinrihsonei Liepājā, mākslas galerijā “Romas dārzs”, ir izstāde, kas veltīta viņas vecmāmiņai Vilmai Roess, viņas dzimšanas dienai. Tā var saprast?
Anna Heinrihsone: Tā it kā var saprast, bet tas īsti nav veltījums viņai, es vienkārši izmantoju viņas vārdu. Tas ir kļuvis par tādu alter ego, vārds Vilma Roess, jo tas ir ļoti skaists un liekas atbilstošs maniem centieniem kaut ko parādīt vai izpausties radoši, tāpēc es to izmantoju. Patiesībā nav runa par vecmāmiņu, ir runa par mani.
Bet tomēr vecmāmiņas dzimšanas diena tiek pieminēta.
Anna Heinrihsone: Jā, bet tā tikpat labi varētu būt arī tava dzimšanas diena. Ir runa par svētkiem.
Decentralizācija no Rīgas notikusi arī Roberta Koļcova daiļradē. Jūrmalas pilsētas muzejs ir uzņēmis tavu izstādi “Ādams un četras Ievas”, vai tev ir svarīgs skaitlis četri?
Roberts Koļcovs: Viss ir svarīgs. Tā ir decentralizēta, tātad ir ārpus Rīgas, kas tieši iespaido apmeklētāju skaitu, vai ne? Jo, kurš gan skries tagad līdz Jūrmalai? Es nezinu, kā iet Liepājai, bet tas ir jocīgi, jo pats Jūrmalas muzejs kā telpa ir fantastisks. Es brīnos, ka tie cilvēki vairāk to neekspluatē, viņi par varītēm grib nozūmēt, teiksim, Ugu Dumpi, bet nekādā veidā negrib lietot ikdienā fantastiskas telpas.
Māksla ir viens no dažiem patiesības bastioniem, kur katrs var iegūt savu patiesību, savukārt cīnīties ar zinātnieku un sevi nostādīt idiotiski – ir muļķīgi.
Bet “Ādams un četras Ievas” taču nav izstāde par poligāmiju?
Roberts Koļcovs: Tā ir alegorija, kurā es, kā vienmēr, no sākuma izdaru un pēc tam domāju. Es nevaru liegties, ka man ir interesanta sieviete kā tāda.
Un ar vienu nepietiek, vajag četras.
Roberts Koļcovs: Nē, es pieļauju, ka sievietes pašas sev interesē, līdz ar to es to nostādītu tā, ka es esmu viens un tā ir sieviete ar četrām dažādām šķautnēm. Neslīpēsim briljantu vairākās, pagaidām, lai paliek četras. Tas ir interesanti – nevis man vajag četras dažādas, bet tā viena ir tās četras, un ir arī divdesmit četras. Tas man likās svarīgi. Arī tas, ka sievišķais ir būtisks, un tam ir jābūt vairāk.
Anna, nevarēju nepamanīt, ka tavu izstādi Liepājā kā kuratore ir iekārtojusi tava meita Auguste Petre. Tu arī nāc no mākslinieku dzimtas. Vai šis dzimtas faktors, ģimenes faktors ir svarīgs šajā izstādē? Ne velti tā veltīta tavas vecmāmiņas dzimšanas dienai.
Anna Heinrihsone: To es sāku saprast tikai tagad. Pēc tam, kad šai izstādei parādījās publicitāte, pēc tam, kad šie jautājumi parādījās, bet tad, kad es strādāju pie šiem darbiem, es par to nedomāju. Šo izstādi mani uzrunāja taisīt Auguste Petre, bet tās nebija mātes un meitas attiecības, jo viņa uzvedās kā kuratore. Pie šīs izstādes strādāja Auguste Petre kā kuratore, skaņu veidoja Rihards Bražinskis, kurš nav mans radinieks, iepriekš pieminētā vecmāmiņa, kas ir vecmāmiņa, bet viņa tur ir kā tēls.
Vai, iekārtojot izstādes, jūs mēdzat iztēloties, ko teiks skatītājs, kurš ieies šajā telpā? Vai domājat par skatītāju?
Roberts Koļcovs:
Es skatītāju zinu. Es domāju, ka vienīgais, ko es daru, ko skatītājs grib, – es cenšos būt krietns pret darbu. Skatītāji ir tik dažāda dzīvesveida ļaudis, kuri arī man, atklāti sakot, ne līdz galam visi interesē.
Anna Heinrihsone: Man grūti iztēloties skatītāju, bet man ir drusciņ bail no skatītāja. Es labprāt viņu neredzētu, jo es neesmu sociālajos tīklos, es nelasu nevienu komentāru, es neko nezinu, ko par mani domā, jo man patiesībā ir bail no tā. Man ir bijis gadījums, ka man nezināms, nepazīstams cilvēks, kurš apmeklēja šo izstādi divas reizes, pēc tam atnesa puķu podu un atstāja. Tas, protams, ir ļoti patīkami, un pēc tam sajūties ļoti atbalstīts un saprasts, tādā ziņā tas ir forši, bet to negatīvo, protams, es negribu dzirdēt.
Roberts Koļcovs: Man ir stāstīts arī par to, kas tajā darbā ir rodams, manā darbā. Es klausos, un sākumā biju pārsteigts, bet ar gadiem man tas tiešām sāka interesēt, jo jūs nevarat iedomāties. To nav iespējams iztēloties, vai tu esi mākslinieks vai zinātnieks, vienalga. Cilvēki stāsta tik neiedomājamus stāstus par darbiem.
Domāju, ka svarīgākā no detaļām, kas mākslas darbā būtu jāatstāj, ir iespēja katram strādāt ar šo informāciju, lai viņš var brīvi justies, lai nav ierobežojošie faktori, lai viņš var darīties.
Pēdējā laikā mākslas telpā esam redzējuši, kas notiek ar brīvu skatītāju interpretāciju un publiskā vidē esošiem mākslas darbiem, piemēram, Kristiana Brektes murāli. Anna, zinu, ka tev ir savs stāsts par reakciju uz vides objektu “Čaka iedomu telpa” Ziedoņdārzā.
Anna Heinrihsone: Es negribētu salīdzināt manu poētisko un ārkārtīgi mierīgo kasti parkā ar murāli, bet tendence, ko domāju arī par Brektes sienu gleznojumu – ka nav runa par mākslas faktu vispār kā tādu. Vienā gadījumā tā ir kaila sieviete ar trīs krūtīm, manā gadījumā tā bija skaņa, bet
mani uztrauc, ka cilvēki ir ārkārtīgi agresīvi un viņi momentāni ir gatavi vērsties pret kaut ko, kas viņiem liekas traucējošs.
Kādā veidā vērsās pret tavu darbu?
Anna Heinrihsone: Man parkā ir ļoti delikāts vēstījums Čakam, kurš ar skaņas instalāciju pietiekami klusi skan Ziedoņdārza teritorijā, un iedzīvotāji sāka vākt parakstus, lai šo objektu demontē. Ja viņi būtu piezvanījuši, pateikuši, uzrakstījuši – varbūt rodiet risinājumu vai naktī to izslēdziet... Bet momentāni ir tāda agresija. Man šķiet, ka tas drusku velk uz to, ka jūs, lūdzu, mākslinieki, sēdiet savās galerijās un būvējiet sev muzeju, un sēdiet tur, bet nenāciet, netraucējiet mums dzīvot. Tas tiešām ir ļoti nopietni, jo tas ir tīrākais kultūrizglītības iztrūkuma rezultāts, un man tas liekas tiešām biedējoši.
Robert, tu telefona sarunā ar producentu Kasparu Zaviļeiski biji nodēvējis šādu skatītāju reakciju kā jauno mākslas veidu, sava veida performanci.
Roberts Koļcovs: Šeit uzreiz vajadzētu tā sadalīt. Brekte nav tīrradnis, kurš ir vakar uzradies. Brekte no paša sākuma ir mums saprotams, zināms, kā viņš darbojās. Viņam var uzticēt darbu, jo viņš pabeidz to līdz galam. Cilvēks, kurš strādā uz rezultātu. Viņa gadījumā mums ir skaidrs, kāda ir viņa forma. Par formu varam strīdēties – patīk, nepatīk, gribu, negribu, bet tajā gadījumā, kad mēs liekam kaut ko uz sienas pilsētvidē, mēs plānojam situāciju. Tur ir nauda. Tikko ir nauda, tā ir jāatskaitās – tā ir grāmatvedība. Tikko ir grāmatvedība, ir process, tātad tā ir mūsdienu mākslas sastāvdaļa, kas paredz kaut kādas naudas plūsmas.
Ja mēs paredzam, ka tur vajag skandālu, tad mēs ņemam Brekti, ja mēs paredzam, ka tur vajag, piemēram, zīli, mēs ņemam Margaritu Stārasti.
Lai viņai vieglas smiltis! Esmu pietiekami agresīvs, teiksim, savā ikdienas ritmā. Es varu mest, sist, vēl kaut ko, nav problēmu.
Bet par skatītāju reakciju?
Roberts Koļcovs: Skatītājs nav pieradis, ka kāds kaut ko tādu dara. Viņš zina, ka ir grafiti māksla, bet grafiti māksla vairs nav mūsdienu.
Anna Heinrihsone: Nē, es tev nepiekrītu, jo reakcija bija momentāna, pilnīgi par citām lietām. Reakcija bija par dažādiem aizskaršanas veidiem, kas galīgi nav tajā zīmējumā. Man tas liekas bīstami.
Roberts Koļcovs: Bīstama ir visa dzīve – no paša sākuma līdz pašām beigām.
Anna Heinrihsone: Nu, tu tagad esi demagogs.
Roberts Koļcovs: Nē, es neesmu demagogs. Tagad mēs, negribot bīstamu situāciju, uzaicinām Brekti, lai viņš uzbliež uz sienas kaut ko, klausies…
Anna Heinrihsone: Piedod, tas ir saistībā ar Džemmas zīmējumiem. Tas nav domāts…
Roberts Koļcovs: Tā ir slēpšanās aiz sieviešu brunčiem. Ja tu gribi klapi, nāc uz laukuma, nu!
Anna Heinrihsone: Bet pasniedzēji, vecāki, taču nezināja, kas tas tāds Brekte ir!
Roberts Koļcovs: To nezināja pasniedzēji, to zināja tie, kuri maksā naudu. Kurš ir maksātājs? Tā ir Rīgas pašvaldība.
Vai, tavuprāt, tas nozīmē, ka publiskajā vidē būtu jāparādās tikai tādiem absolūti masveida gaumei iztopošiem darbiem?
Roberts Koļcovs: Nē, šobrīd ir izraisīts kaut kāds konflikts. Tas ir nosacīts, mēs viņu varam mierīgi piekušināt. Bet ko viņš dara, kāds ir mērķis? Ir konflikts un viss, tas ir stulbi. Ir mērķis – mēs salasāmies un sākam debatēt. Mēs kaut kādā veidā nesam to informāciju, jo es nezinu, kāpēc viņš ir uzlikts. Nu, ko Džemma Skulme, viņa dzīvoja Mežaparkā, viņa bija mūsu māksliniece, labi, visu cieņu. Es no tiesas ļoti cienu aizgājēju, bet...
Anna Heinrihsone: Es iedomājos, ka tāds labs risinājums būtu nevis viens šāds murālis, bet uzreiz desmit, uz desmit dažādiem mūriem parādās šie zīmējumi.
Roberts Koļcovs: Kas ir šie? Kāds ir tas mērķis?
Anna Heinrihsone: To visu kūrē “Mākslai vajag telpu”.
Roberts Koļcovs: Labi, “Mākslai vajag telpu”. Ir plāni. Mēs gribētu zināt tos plānus, ko viņi dara. Viņi popularizē mūsdienu mākslu. Mūsdienu mākslai ir kaut kādi veidi, mūsdienu māksla ir vieni no lielākajiem naudas apstrādātājiem. Tā ir industrija. Tai ir veidi, kā tā darbojās. Mēs gribam zināt! Cilvēki nezina, viņiem liekas, ka viņus vienkārši kaitina. [..] Protams, ja mēs taisām tādu agresīvu vidi, tad mums ir jāstāv vienam un jāaizstāv.
To jau Kristians Brekte dara šobrīd…
Roberts Koļcovs: Kristians mazāk, bet es gribētu, lai būtu dažādi.
Kristians ir tikai ierocis, viņš ir paņemts ass nazis, lai nogrieztu maizi, bet – ko tu ar to maizi darīsi? Vai tu kaltēsi, ēdīsi tagad, vai smērēsi sviestu virsū?
Ja jums ir jāpadomā par Džemmas Skulmes vietu jūsu mākslas vēstures izpratnē, kas tā ir par vietu?
Roberts Koļcovs: Manā gadījumā Džemma Skulme ir ļoti respektējama autoritāte. Viņa ir ar mani runājusi, uzrunājusi, gan sapratusi, ka ir jauns mākslinieks, kurš kaut ko cenšas izdarīt. Tādā ziņā es redzu, ka viņa ir gaišais prāts, ko ar vecumu nezaudēja, tas ir retums. Ne tikai Latvijas mākslā, tas ir vispār retums cilvēkiem, ka cilvēki nezaudē to gaismu. Piedaloties Padomju Savienības procesos, viņa zināja, ko viņa dara. Tie ir cilvēki, kuriem mēs pasakāmies par to, kas mēs te esam. Mēs brīvi varam spriest par murāli, kur nevienam agrāk nebūtu paprasīts par to, kas tas par murāli. Jābūt un viss.
Anna Heinrihsone: Viņa ir vesela laikmeta seja. Pieņemu, ka ir dažādas šķautnes, dažādas sejas viņā, bet kaut kādā ziņā, skatoties atpakaļ, tās ir tās personības, kas paliek kā laikmeta zīmes. Man ir prieks par to, ka esmu viņu satikusi un runājusi. Viņa pat man gribēja uzdāvināt savu suni, bet es nepaņēmu.
Vēl viena tava aktualitāte ir Rīgas mākslinieku grupai veltītā simts gadu jubilejas izstāde “Rīgas mākslinieku grupa – 100” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur ir izstādīti Džemmas vecāku Oto Skulmes un Martas Skulmes darbi. Skatoties uz simt gadus senu mākslas parādību, vai jūti, ka mākslinieki šobrīd ir izauguši no tās?
Anna Heinrihsone: Interesants ir šīs mākslinieku grupas stāsts, jo ir tapusi ļoti saistoša grāmata – Daces Lambergas uzrakstītais katalogs šai izstādei, tā lasās kā romāns, jo tur ir gan preses izteikumi, gan kritikas par viņiem, gan visi tie trači un skandāli, kas ir bijuši ap šo grupu, jo viņi nāca ar tādu pārliecību, ka viņi visiem parādīs. Tur ir interesantais, ka tu it kā skaties uz šo simts gadu posmu, kur no pilnīgiem trakuļiem un sabiedrības noliegtām mākslas formām tagad viņi ir kultūras kanons.
Iespējams, ka Kristians Brekte pēc simt gadiem būs kultūras kanons. Esmu pilnīgi pārliecināta par to. Viņš jau tagad ir.
Roberts Koļcovs: Es domāju, ka mūsdienu mākslas uzdevums varētu būt tāds, ka tu ņem ar mākslu nesaistīto vidi, un, viņā darbojoties, rodas māksla pati. Tu viņu sēj. Mani nebiedē murāļa shēma tā, kā mani biedē desmitgadīga zēna stāsts par to, kādā veidā, kas viņam pienākas.
Tu domā zēna reakcija uz šo darbu?
Roberts Koļcovs: Jā, bija kaut kur televīzijā, es redzēju, ka mazs puika zina, kas viņam pienākas, kādā viņš ir attīstības stadijā šobrīd un ka šajā stadijā viņam tas ir, un, ja nē, viņam pienākas kompensācija.
Anna Heinrihsone: Tas ir par to, ko es teicu. Agresija veicinās, bērni aug ar domu…
Roberts Koļcovs: Bet tas nav slikti, ka viņi aug tādi. Viņi vienkārši tādi ir.
Anna Heinrihsone: Viņiem izpaliek pašiem sava viedokļa veidošana.
Roberts Koļcovs: Kādu brīdi esmu Saldus Mākslas skolā kā recenzents. Tie bērni nav pieauguši, viņi ir pusaudži. Un, kad pusaudži nāk runāt uz skatuves, aizstāvot savus mākslas darbus, viņi runā vienās frāzēs. Viņiem visiem ir viens modulis, kas ir projektu nodošanas veids, kā viņi grib nodot un viss. Un viņi nav interesanti! Viņi nav! Ir daži, kas ņurkā bikses, stāv un tiešām kaut ko nes. Tur pa vidu tajā pašā laikā aug gaiši cilvēki. Tā kā varbūt tā šūmēšanās, ka bērni atklājas, mums rada iespēju, ka daži tomēr pa stūriem izsitas un būs tie gaišie. Liekas, ka mēs universalizējam, tā nav. Ir jāpieiet situācijai diezgan individuāli. Ir mūris, rīt aizkrāso. Tas nav dārgi.
Anna Heinrihsone: Labi, viss tas, ko tu saki, ir kolosāli, viss labi. Caur agresiju pamostas pretestība, viss izkustas, par ko arī Brekte ir priecīgs, ka visi ir pamodušies, izkustējušies. Ja no tā visa distancējas, es netālu dzīvoju, ejot garām, esmu ļoti priecīga par to, jo paveras pasaules klases skats. Tas mūris ir izcils, viņš varētu būt jebkurā pasaules pilsētā, un mums tā pietrūkst.
Vispār ir ļoti maz pilsētas vides objektu. Tā varbūt ir tā problēma. Ja cilvēkam dos vairāk un vairāk, viņš pieradīs. Man ir mājās kucēns, es zinu – visu laiku atkārto un atkārto, viņš pierod.
Roberts Koļcovs: Nemeklēsim kucēnu, paskaties uz mani.
