Ekspozīcijas nosaukums "Mūra nojaukšana" ir atsauce uz Kristapa Ģelža darbu ar tādu pašu nosaukumu. Darbs tapa 1987. gadā, bija pati pirmā videoinstalācija Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē un tika izstādīts arī leģendārajā grupas izstādē "Rīga – latviešu avangards" Rietumvācijā.
Pateicoties Covid-19 iepirkumu programmai, muzejs šo darbu iegādājās savai kolekcijai, tagad tas skatāms arī ekspozīcijā un savā ziņā trāpīgi atklāj tās ideju kopumā. Stāsta viena no kuratorēm Līna Birzaka-Priekule: "Ja mēs runājam tieši par saturisko prizmu, tad šajā darbā mēs varam redzēt, kā mākslinieka roka ķieģeli pa ķieģelim brucina mūri. Plašākā kontekstā, jau domājot par šo izstādi, mēs arī uzsveram, ka visi mākslinieki, kuru darbi ir šeit eksponēti, piedalās šī mūra brucināšanā. Viņi ne tikai reflektē par padomju ideoloģiju un konjunktūru, bet arī ir līdztiesīga pārmaiņu daļa, respektīvi, viņi veicina pārmaiņas un tās ienāk arī viņu darbos."
Daži no ekspozīcijā skatāmajiem darbiem tapuši vēl pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā kā zīmīgi priekšvēstneši. To vidū ir Birutas Delles 1982. gada glezna "Lidojošā Latvija", kas ir kā sirreāla nojausma, kā savrups sapņojums par brīvību. Pamatā tomēr ekspozīcija aptver laika posmu no 1985. līdz 1991. gadam, stāsta viena no kuratorēm Arta Vārpa: "Mēs sapratām, ka mēs vēlamies akcentēt tieši politisko pārmaiņu laiku. 1985. gads ir laiks, kad Mihails Gorbačovs pasludina savu atklātības un vēlāk pārbūves politiku, un 1991. gads – tā ir neatkarības atgūšana. Tas ir ārkārtīgi intensīvs laiks. Ne tikai vizuālajā mākslā, bet visās kultūras jomās, un radošo cilvēku aktivizācija cieši saslēdzas ar visu Atmodas procesu, ko jūt cauri arī šiem visdažādāko mediju darbiem."
Vieni no pirmajiem, kas savos darbos sāka asi parodēt padomju ideoloģiju, bija tā dēvētie supergrafiķi, kas parāva līdzi arī daudzus citus māksliniekus, tāpēc ekspozīcijas priekšplānā ir tieši šīs lielformāta grafikas. To vidū Andra Brežes "Kolhozniece un strādnieks" un "Gaismas izcirtējs" ar hipertrofētiem strādnieku tēliem, kas ietver daudznozīmīgas metaforas.
Ekspozīcijas sākumā redzams arī Aijas Zariņas monumentālais darbs "Eiropas nolaupīšana". Kuratore Līna Birzaka-Priekule stāsta: "Aija Zariņa ir gleznojusi vairākas gleznas ar šo Eiropas nolaupīšanas vadmotīvu, un, skatoties šodienas kontekstā, tas iegūst vēl pavisam jaunu jēgu. Tātad – ko mēs šeit varam redzēt? Ir šis sastingušais un pakļautais sievietes veidols, kam pāri kā upurim liecas monstrozs tēls. Mitoloģisko alegoriju Zariņa atklājusi neoekspresionistiskā, simboliskā mākslas valodā."
Groteski pretpadomju vēstījumi caurvij arī Ivara Poikāna darbu "Mirumirs", Andra Brežes instalāciju "Zemes saimnieki", Jura Putrāma tērauda objektu "Kamikadze-propagandists", netipiski sociālpolitiski kritiska savā gleznā "Daiļslidotājs" ir arī Helēna Heinrihsone. "1991.gada darbs, kas noteikti bija arī emocionāla reakcija, kas sevī ietilpina visu šo nepatiku un naidu, kas bija pret okupācijas varu, ko šeit iemieso tas sarkanais daiļslidotājs, kurš savās rokās svaida jauko, gaišo būtni – Latviju. Ļoti tiešs, emocionāls darbs, kā sava veida kliedziens," norāda kuratore Arta Vārpa.
Gan laikmeta noskaņu, gan vienlaikus dziļākus simboliskus vēstījumus sevī ietver arī Sandras Krastiņas monumentālais un ekspresīvais gleznojums "Apzeltītie jātnieki", Ievas Iltneres Bībeles motīvos veidotā glezna "Snieg!", Frančeskas Kirkes kultūrvēsturiskiem citātiem piepildītais darbs "Rindā".
Kopumā jaunajā ekspozīcijā "Mūra nojaukšana" pārstāvēti vairāk nekā 30 mākslinieki, un to atklās piektdien, 3. februārī.
