Fakts, ka šobrīd Latvijā pulcējas pasaules līmeņa mākslas un mūzikas augstskolu mācībspēki, iezīmē to, ka Latvijas Mākslas akadēmija kļuvusi par nozīmīgu centru, kurā tiek apspriestas mākslas izglītības virzieni, tendences, problēmas un jaunas iespējas.
Kurp skatītāju vedīs nākotnes māksla? Kādas jaunas vai jau labi atpazīstamas ceļa zīmes tā izvēlēsies? Kāds varētu būt mākslas ceļš nākotnē? Latvijas Mākslas akadēmijā notiek Jaunās mākslas biennāle “Nākotnes māksla/Nākotnes zīmes”, kurā tiek meklētas atbildes uz šiem un citiem jautājumiem
Mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš stāsta: “Nākotnes māksla ir mūsu nākotnes sabiedrības sastāvdaļa un mēs visi augam līdzi mūsu jaunatnei, un atceramies savu jaunību, un tā veidojas tas vektors, kurš turpinās mūžīgi. Tāpat kā mēs esam priecīgi, tāpat būs priecīgi tie nākotnē.
[..] Ne visi mākslas studenti kļūst mākslinieki, un tas arī nav vajadzīgs, jo mākslas izglītība rada cilvēkiem to paradīzi, kurā tverties grūtos brīžos.”
Jaunā mākslas biennāles izstāde un konference pulcē vienkopus studentus, jaunos māksliniekus un mākslas pedagogus no visdažādākajām mākslas augstskolām skolām Dienvideiropā, Lielbritānijā, Īrijā, ASV un citviet, aktualizējot ilgtspējīgas nākotnes jautājumus un Latviju kā kultūras, mākslas un dizaina inovācijām draudzīgu vidi.
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā, mākslas zinātņu doktors Andris Teikmanis stāsta, ka biennāles iecere bijusi sapulcināt vienkopus cilvēkus, lai ar tiem pārrunātu izaicinājumus, ar kuriem mūsdienās sastopas māksla un mākslinieki.
“Ar vēl lielākiem izaicinājumiem sastopas mākslas izglītotāji, cilvēki, kuri šobrīd izglīto māksliniekus, kuriem būs jāiet mākslas laukā rīt, parīt, pēc 5 vai 10 gadiem, ” pauž Teikmanis.
“Šobrīd šī izstāde ļoti labi reprezentē virkni tendenču, viena no tām – ļoti daudzi iesūtītie darbi bija paredzēti eksponēšanai digitāli."
Šī Mākslas akadēmijai ir jau trešā šāda veida biennāle. Teikmanis stāsta, ka ir pamanītas arī kopīgas tendences: “Pirmkārt tas, ka māksliniekiem, no vienas puses, ir bail runāt par nākotni.
Jo māksliniekiem ir bail izskatīties pozitīviem vai utopiskiem, viņiem gribas drīzāk uzdot sarežģītus jautājumus un meklēt sarežģītas atbildes. Un šīs tehnoloģijas kaut kādā veidā rada zināmu pārrāvumu, spriedzi, un šie mākslinieki meklē risinājumu.
Tie risinājumi nav vienkārši, atbildes nav vienkāršas, māksla nevar būt tāda pati kā pirms 100 vai 150 gadiem, tai ir jābūt citādākai, jo tie izaicinājumi ir citi.”
“Šī izstāde uzdod jautājumu, kas būs nākotne? Šī izstāde uzdod jautājumu, ko mēs piedzīvosim? Mēs to nezinām, bet vienlaikus tas arī ir izaicinājums, ko šie jaunie cilvēki šajā izstādē arī izvirza. Tas ir nenosakāms, varbūt arī biedējošs, bet vienlaikus tas ir tas, kas mums ir jāuzdod,” atklāj izstādes kuratore Linda Teikmane. Savā ziņā jaunie mākslinieki jau šodien īstenojot mākslas nākotni.
Māksliniece Baiba Ābelīte stāsta: “Katrs mākslinieks šeit ir unikāls, ienākot iekšā, sākotnēji tu redzi kaut kādu darbu, pirmajā mirklī neizproti, kad sāc iedziļināties un saprast, kas ir tā nākotnes vīzija vai māksla.
Manā gadījumā ir tornis, tas ir “iCloud”, tas nav 5G par ko visi “cepas”. Ideja tāda, ka mūsdienu māksla un visa informācija par to, kas notiek, glabājas “iCloud”, un cilvēki, mēs, īsti ikdienā nezinām, kā izskatās tas mākonis. Mākonis ir tas, kas glabā katru cilvēka informāciju, ko mēs sūtam vēstulēs, fotogrāfijas, to varētu salīdzināt –
mēs visi zinām, ka ir Dievs, bet īsti Dievu neviens nav redzējis. Manā gadījumā ir mākonis, ko arī neviens nav redzējis, tas ir mans skatījums, kaut kas virtuāls, zinātne, jaunas tehnoloģijas, pilnīgi jauns sākums kaut kam citam.”
Paralēli izstādei šajās dienās Latvijas Mākslas akadēmijā norisinās šogad Eiropā lielākā starptautiskā mākslas izglītības konference.
Kristaps Zariņš pauž prieku, ka Mākslas akadēmija ir radošais centrs, kas uzrunā daudzus, ka tā tiek novērtēta kā radošas domas sākums, pieminot neseno jautājumu par Dzejas katedras dibināšanu Mākslas akadēmijā.
“Arī šajās performancēs ir vieta vārdam, ir vieta krāsai, digitālajai pasaulei, ir vieta mūzikai – apvienojas labākais cilvēces izgudrojums – āmurs – ar cipariem, un nevar iztikt bez āmura un nevar iztikt bez digitālās pasaules,” uzskata Zariņš.
