Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstāde “Academia” iecerēta kā nerimstošs, procesuāli darbīgs un mainīgs skudru pūznis, kura centrā ir vairāk nekā piecdesmit studentu radošās idejas, šaubas, meklējumi un atradumi.
“Atverot šīs durvis, skatītājs ienāk nebeidzamā enerģijā, kas piemīt jaunatnei, kurā, ja gribās, var uzlādēt mobilo telefonu, jo tā enerģija tiešām materiāla,” stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš.
“Šeit, augšā uznākot, skatītājs baudīs lekcijas, bet lejā varēs būt liecinieks mākslas laboratorijai, balti halāti nav jāvelk, jo māksliniekiem bieži ir netīras rokas, bet gaišas domas.”
Latvijas Mākslas akadēmijas katedras “Kustība. Attēls. Skaņa” vadītājs un izstādes kurators Ojārs Pētersons atklāj, ka izstādi veidojuši studenti, kuri tiešām gribēja piedalīties, izmantojot akadēmijas simtgadi tikai kā iemeslu un iespēju “tikt “Arsenālā” un divus mēnešus izpildīties.” Pētersons brīdina, ka izstāde patiesībā ir divus mēnešus ilgs process – tur notiks gan lekcijas, gan priekšlasījumi, arī studentu darbi var mainīties.
“Arsenālā” uzbūvētas koka konstrukcijas, apakšstāvā izveidojot daudz dažādu nišu un istabiņu, kur studentiem izkārtot savus darbus, bet augšstāvs pārvērts par Platona dārzu ar Botāniskā dārza un pašu studentu sanestiem augiem, kur būs vieta domu apmaiņai un diskusijām, ar atsauci uz Antīko Grieķiju un Platona akadēmiju.
Glezniecības nodaļas studente Ingrīda Ivane apraksta vienu no darbiem: “Šeit top sienas - ar padomju laika sienu krāsojamo rullīti, daudzos slāņos, šis ir pirmais, tad nāk audekls virsū, un mēneša laikā tas pakāpeniski lobīsies nost un slāņosies virsū.”
“Tā kā simtgades izstāde ir veltīta mūsu laikam, tas ir kā tāda vēsturiska fiksācija, tas, ko es daru savā darbā, domājot par mūsu skārienjūtīgo ikdienu, pievēršos analogajai fotogrāfijai un ejot cauri pieredzei, par skārienjūtīgo ikdienu… [..] Tie ir manu pirkstu nospiedumi šeit,” rāda Vizuālās komunikācijas nodaļas studente Kristīne Krauze-Slucka.
Stikla mākslas nodaļas studente Dace Mola atklāj, ka parasti savos darbos skatās iekšienē, uz sevi, un meklē iedvesmu sev būtiskos jautājumos: “Un tagad tie ir par smagumu, par grūtumu, par ikdienas grūtumu, un es kaut kā to visu esmu ieraudzījusi laukakmeņos.”
“Tautasdziesmās un mūsu kultūrā laukakmens bijis kā traucēklis, kā smagums, vairāk prasījis darbu un piepūli, un es to atrisināju priekš sevis, kā es to laukakmeni varētu padarīt vieglāku – šeit ir piecu skulptūru kompozīcija, kur es mēģināju laukakmeni pacelt uz stikla, kur viņš it kā lidotu, iedot to vieglumu,” stāsta Mola.
“Man ir divi darbi, viens ir šis veltījums puncīšiem, otrs ir otrā telpā par mākslinieku paštīksmināšanos. [..] Tur ir meitene, kas masturbē, skatoties uz savu darbu.
Taču šis ir veltījums mīļiem, apaļiem puncīšiem… Mēs atspoguļojam mūsu laiku, kas mums ir aktuāli,” pauž tēlniecības nodaļas studente Ance Vilnīte.
Vizuālās komunikācijas nodaļas studente Elīna Salnāja stāsta, ka ir pirmā kursa studente un tāpēc nolēmusi, ka “nav ko gaidīt, nav ko turēt sveci zem pūra, tā bija mana motivācija… nodziest gaisma [..]
Es uztaisīju šo objektu, kas ir slidkalniņam līdzīgs objekts, liek paskatīties ar jaunu skatījumu, tas ir izjaukts slidkalniņš, salikts citā veidā…liekt un metināt, tas bija interesantākais, ka varēju izmēģināt metināšanu un rūsināšanu.”
Savukārt Glezniecības nodaļas studentes Paulas Zvanes darbs mainīsies visu izstādes laiku:
“Viņa sastāvdaļa ir vanna, kur iekšā ir tēja ar tējas sēni, kura izaugs visas vannas platumā, un tad es viņu pienaglošu pie dēļa un tad viņa būs kā papīrs, uz kuras varēšu zīmēt, līdz ar to visas izstādes laikā būs dažādas aktivitātes. [..]
Ideja bija, ka tas ir students, kurš izceļas ārā no savām domām un rutīnas, kā sēne izaug akadēmijā.”
Izstādes projekta un Latvijas Mākslas akadēmijas Maģistra programmas vadītāja Antra Priede saukli “ne dienu bez līnijas” papildina ar vārdiem “šodiena nav vakardiena, un šodiena rīt būs vēsture.”
“Tieši tāpēc man liekas, ka skatītājam, kad izsludināts, ka tā būs akadēmijas simtgades izstāde, varētu būt vilšanās, jo noteikti sagaida Purvīti vai simtgada griezumu, kā māksla ir attīstījusies,” uzsver Priede.
Tā vietā izstādē tiek mēģināts saprast, kas ir šodien un kāds ir šodienas jaunais mākslinieks.
Iespēja izstādīties “Arsenāla” zālē jaunajiem māksliniekiem ir reta un vērtīga, parasti tur nokļūst tikai tad, ja profesionālā darbība jau ir attīstīta, iegūts zināms statuss vai atpazīstamība. Priede uzskata, ka savā ziņā izstāde liek aizdomāties par to, kuri no jaunajiem māksliniekiem veidos tuvāko desmitgažu izstāžu dzīvi un kuri pēc simt gadiem tiks ierakstīti mākslas vēstures lapaspusēs. Jautājumu esot vairāk nekā atbilžu.
“Bet galvenais ir par akadēmiju – ka tas ir urdošs, nemitīgi radošs meklējumu process, kurā centrā ir studenti, un tikai tad uz šīs skatuves nāk pasniedzēji, bet šis centrs vienmēr būs studenti,” stāsta Priede
Izstādi papildinās tematiskie pasākumi. Sestdienās – absolventu pieredzes stāsti “Dzīvā akadēmija”, svētdienās – “Mākslinieku meistarklases”, ko 22. septembrī ievadīs akadēmijas rektors Kristaps Zariņš.
