"Man jau ir bijušas dažas saskarsmes, kamēr es strādāju, ka darbi ir redzēti, un ir cilvēki, kas pienāk un viņi saka: "Tu zini, man šermuļi iet pār kauliem, un es nezinu kāpēc," un tad ir cilvēki, kas pienāk un saka: "Tur man izskatās pēc, piemēram, pudeļbirstes." Nu labi, ja izskatās, izskatās, es noteikti neesmu par to dusmīga..." Paula Stutiņa ir jauna māksliniece, autore, izstāžu kuratore un skolotāja, kas pēc izglītības iegūšanas mākslas jomā un vairāku gadu piedalīšanās dažādu mākslas un izstāžu projektos, mākslas muzeja vadīšanas, izstāžu iekārtošanas un mākslas mācīšanas citiem, ir beidzot atklājusi arī savu pirmo personālizstādi "piezīmes", kurā skatāmi vairāki mākslinieces veidotie darbi abstraktajā mākslā.
"Nu jau kādi pēdējie pieci gadi ir bijuši priekš manis ļoti liela iekšēju jautājumu pārspriešana un varbūt lielākas motivācijas un dzīves nodarbošanās meklēšana, Tā kā es esmu pati pabeigusi arī vidusskolu ar glezniecības diplomu un augstskolā studēju mākslas vēsturi, tad es nekur no mākslas īsti neesmu tālu aizgājusi, vienkārši es visu laiku turpināju iet tajā, ka es vērtēju mākslu, vai es skatos mākslu, vai es aprakstu mākslu, bet tomēr ir iznācis tā, ka radīt mākslu man pat patīk daudz labāk, nekā to visu pārējo darīt," stāsta māksliniece.
Viņa norāda, ka vizuālās mākslas vidē ir iejutusies dažādās lomās, taču pirmajai personālizstādei pirmo reizi ir gleznojusi darbus bez citu komentāriem, ieteikumiem, uzdevuma vai tēmas un absolūtas mākslas likumu ievērošanas: "Laikam visvairāk tās sajūtas, kas nāk ar pirmo personālizstādi, ir tās, ka tu esi radījis kaut ko no sevis, kaut ko, kas ir tikai tavs, bet pienāk brīdis, kad tev tas ir jāatdod kādam citam, un tu nezini, kas ar to tālāk notiks, vai kaut kas notiks, jo tu nevari visu laiku būt klāt, stāvēt un uzmanīt katru."
Kopumā izstādē ir redzami 15 abstraktajā mākslā veidoti darbi, kuriem nav nosaukuma, jo katrs no tiem ir patstāvīgs, bez vienotas tēmas vai kopīga stāsta, tie ir kā ieraksti dienasgrāmatā – katrs par savu notikumu vai emocijām, gluži kā piezīmes pierakstu blociņā.
"Tas ir tāds impulsīvs darbs, kurā pēkšņi tev galvā parādās formas, krāsas vai līnijas, kuras tu vēlies kaut kādā veidā atrisināt, un tad tu centies un mēģini, un zīmē, un tas, kas sanāk, tas sanāk, un tāpēc tās ir tādas kā manas iztēles, mana prāta piezīmes, kā lai saka; tā nav vāze ar ziediem, kur mēs varam aptuveni uzminēt sajūtu vai nozīmi, abstraktā māksla ir ļoti individuāla, ļoti, vismaz manā gadījumā, uz emocijām bāzēta, līdz ar to es nevaru likt otram cilvēkam just to, ko es jutu tajā brīdī, drīzāk aicināt konkrētu skatītāju pašam likt domāt par to, ko tu tur redzi, un sākt saprast skatītājam, ka tas ir normāli – pieiet pie jebkura mākslas darba, vienalga – glezna, grafika, tēlniecība, un redzēt un just to, ko tu pats tur jūti, un pieņemt to priekš sevis par pareizu esam," teic Paula Stutiņa.
Māksliniece arī uzsver, ka mākslu nevar piespiest mīlēt, cienīt vai saprast – tas ir katra cilvēka paša rokās, tomēr ir svarīgi mākslu piedāvāt: "Mums ik pa laikam tiek kaut kas uzspiests – "tas ir labi", "tas ir slikti", "tev ir jāskatās māksla", "tas taču ir Purvītis", "tas taču ir Rozentāls", "kāpēc tu neej", tikai ar varu mēs radām pretestību, līdz ar to mēs varam piedāvāt, mēs varam aicināt, mēs varam izteikt savas domas, un jautāt kādam citas izteikt viņa domas – lai mēs katrs pats atrastu to, kas ir priekš mums, kas mums patīk, ko mēs mīlam, mums tomēr ir jāļauj, mums ir jāpiedāvā māksla, mums jāpiedāvā mūzika, mums ir jāpiedāvā matemātika, mums ir jāpiedāvā fizikas eksperimenti, bet tas viss ir jāveic ar daudz mīļāku, maigāku un tādu pieejamāku sajūtu, nevis par to, ka tev tas obligāti ir jādara, bet par to, ka "paskaties, varbūt tev interesēs", un pēc tam nejusties neapmierinātam, ja kādam tas nepatīk."
Izstāde Kalnciema kvartāla galerijā aplūkojama līdz novembra beigām.
