ĪSUMĀ:
- Rīgas 40. vidusskolas skolēnu vecāki un skolas padome turpina cīņu pret Brektes murāli uz skolas sienas.
- Kristianam Brektem sabiedrības viļņošanās ir pārsteigums.
- Fonds “Mākslai vajag telpu” apzināti šim darbam izvēlējies tieši Brekti un skolu.
- Brekte negribēja taisīt pieminekli Džemmai Skulmei.
- Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne uzteic Brektes profesionālismu.
- Eksperti ir vienisprātis, ka diskusijas ap jauno murāli atklāj sabiedrības izglītības trūkumu mākslas jautājumos.
- Murālis uz sienas ir likumīgs, uzgleznots, izejot visu garo saskaņošanas procesu.
- Kristians Brekte aicina sabiedrību atslābt, pievērsties pasaulīgām lietām un lasīt vēsturi.
Turpinās parakstu vākšana par Brektes murāļa aizkrāsošanu
Pirms vairāk nekā divām nedēļām Rīgas 40. vidusskolas skolēnu vecāku pārstāve Natālija Konstantinova vietnē manabalss.lv sāka vākt parakstus par “neviennozīmīga un erotiska rakstura murāļa” likvidēšanu uz skolas sienas. Taču 1. septembra rītā, bērniem uzsākot skolas gaitas, Kristiana Brektes “Veltījums Džemmai Skulmei” atradās savā vietā, tiesa – jau kāda tā kritiķa apķēpāts ar rozā krāsu.
“Mēs gribētu, lai būtu atklāts konkurss, jo Latvijā ir ļoti daudz talantīgu jauno mākslinieku, ne tikai tie, kuri ir saistīti ar politiku. 3–4 projekti, un mēs varētu balsot. Mēs gribam, lai mums neviens neko neuzspiestu kā Padomju Savienībā un totalitārisma valstīs,” uzsver Konstantinova, kurai izdevies līdz šim savākt četrarpus tūkstošus parakstu. Kamēr aktīviste aicina likvidēt Brektes murāli, Rīgas 40. vidusskolas vecāku padome Rīgas domei adresētajā aicinājumā izmanto vārdus “atrast murālim piemērotāku vietu, kura neatrastos krustojumā starp skolu, pirmsskolas izglītības iestādi un baznīcu,” norāda skolas direktore Jeļena Vediščeva. Direktore atzīst, ka
“vienīgais pozitīvais notiekošajā ir tas, ka sabiedrība pārskatīja Džemmas Skulmes darbus, iepazinās ar Brekti un naivismu, un sarunās parādījās laikmetīgās mākslas konteksts.
Negatīvā puse ir agresīva garāmgājēju reakcija, draudi skolas dežurantam, agresīva reakcija ne tikai pret skolas vadību, bet arī māksliniekiem.”
Brekte par sacelto traci pārsteigts
Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs, asociētais profesors Kristians Brekte par sabiedrības viļņošanos ir pārsteigts: “Īsti nevienu darbu veidojot, es apzināti nenodarbojos ar provokāciju. Tas, ka aizskaru dažādas tēmas, kas var likties provokatīvas, – jā, to es saprotu, bet šajā gadījumā tas arī man bija pārsteigums. Par to, ka ir tāda ažiotāža.
Balta siena ar melnām grafiskām līnijām – daži tur ierauga lesbiešu pārus, kas kopojas, velnus un sātanismu.
Tas man bija tāds neliels pārsteigums.” Vienlaikus mākslinieks neslēpj, ka ir priecīgs, ka publiskajā telpā sākušās sarunas par vizuālo mākslu un mākslu pilsētvidē. Brektem daudzi teikuši, ka viņa zīmētais murālis piešķirot Rīgai pasaulīgu elpu.
“Skolas siena + Kristians Brekte” bija murāļa projekta atslēgvārdi
Iecere par sienas gleznojumu Akas ielā 10 uz skolas sienas pavasarī tika atbalstīta Rīgas domes Kultūras projektu finansēšanas konkursā. Projekta iesniedzējam – fondam “Mākslai vajag telpu” šīs idejas realizācijai tika piešķirti 6000 eiro. Fonds apzināti vēlējās, lai gleznojums ir uz kādas skolas sienas. “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe ir pārliecināta, ka bērnus jau no mazām dienām iepazīstināt ar laikmetīgo mākslu ir ļoti svarīgi: “Mums nebija konkrēta vieta zināma, konkrēta skola. Par vietu konsultējāmies ar Rīgas domi. Apskatījām visas iespējamās vietas, un, protams, šī ir viena no prestižākajām sienām Rīgas centrā.”
Arī mākslinieka izvēle bijusi apzināta. Fondam bija ļoti svarīgi, lai “Veltījuma Džemmai Skulmei” autors ir tieši Kristians Brekte. “Viņi bija sastapušies “Mākslai vajag telpu” pirmajā vasaras mājas sezonā, kur Kristians interpretēja Džemmu. Viņiem ir daudz kopīga, viņi abi ir drosmīgi, nebaidās no tā, ko sabiedrība par viņiem padomās, abiem ir svarīga māksla, pārmaiņas, līdz ar to tur bija daudz kopsaucēju, kādēļ tieši Kristians,” stāsta Jaunupe. Toreiz – 2015. gada 26. jūnijā intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Kultūras ziņas” Džemma Skulme atzina, ka
“Kristians ir vispārliecinošākais savā ziņā no jaunajiem māksliniekiem.
Var viņš patikt, var viņš kaitināt. Viņš var būt viskaitinošākais tiem, kam viņš nepatīk.”
Brekte negribēja taisīt Skulmei pieminekli
Kristians Brekte Akas ielas 10 murālim par pamatu ņēma pašas Džemmas Skulmes bērnības zīmējumus. “Es sarunājos ar Džemmas garu, un, pirms man tika dots šis uzdevums, es sapratu, ka negribu Džemmai taisīt kapa pieminekli vai piemiņas plāksni. Līdz ar to man izveidojās tāda sadarbība kopā ar viņu.”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne uzskata, ka Brekte lieliski ticis ar uzdevumu galā.
“Es atļaušos teikt, ka tik daudz, cik es pazinu Džemmu, viņa būtu priecīga.
Un viņa būtu priecīga tieši par mākslas darba formu, par Kristiana Brektes domāšanas veidu un profesionālismu. Viņa būtu priecīga tajā nozīmē, un tajā nozīmē arī es augstu vērtēju šo darbu. Kristianam ir izdevies tādā vārdos neizskaidrojamā (kā tas vienmēr ir ar labām mākslas parādībām), brīnišķīgā veidā Džemmas “bērnu dienu” zīmējumus saaust ar savu izteiksmes veidu jeb savu atpazīstamību mākslā. Un tas nav viegli,” vērtē Burāne.
Reakcija uz Brektes murāli – sabiedrības izglītības spogulis
Mākslas vēsturniece uzskata, ka tracis ap sienas gleznojumu atklāj mūsu sabiedrības attiecības ar mākslu, lai gan katram esot tiesības uz patīk-nepatīk vērtējumu: “Demokrātiskā valstī un izglītotā sabiedrībā cenzūra neeksistē. Līdz ar to es zemtekstā pasaku, ka mēs šobrīd nedzīvojam ne demokrātiskā valstī, ne šajā valstī ir pārsvarā izglītota sabiedrība mākslas jautājumos.”
Tikmēr fondam “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe neslēpj, ka ažiotāža ap Akas ielā 10 apgleznoto ugunsmūri ir tieši tas, kas vajadzīgs: “Šis darbs ir pamanīts, par šo darbu runā,
tas bija mūsu mērķis – runāt, parādīt, ka māksla ir dažāda, ka mākslai nav jābūt tikai dekoratīvai.
Arī tādai mākslai ir vieta, arī tāda māksla ir vajadzīga, bet mēs runājam par dažādību.”
Teologs un psihologs Indulis Paičs uzsver, ka māksliniekiem jābūt vairākus soļus pārējai sabiedrībai priekšā: “Ir apsveicami, ka mūsu vidū ir mākslinieki, kuri saprot arī šo mākslas uzdevumu un uzdrošinās to darīt, jo būt provokatoram ne vienmēr ir vienkārši, tev ir jāsaskaras arī ar cilvēku reakciju. No otras puses, protams, nevar noliegt arī to, ka mākslai ir arī tā otra puse, kurai būtu jābūt tādai, kas mūs harmonizē, sakārto, iedrošina, apstiprina, nomierina.
Un atkal man liekas, ka dažiem cilvēkiem pietrūkst šīs kultūras tajā labajā konstruktīvajā līmenī.
Un tad, kad tās trūkst viņu pašu dzīvē, tad viņiem viņu priekšā nonāk šie kliedzošie provokatīvi gadījumi, un tad veidojas tāda sajūta, ka visa modernā māksla tas vien ir, kā tikai un vienīgi kaut ko izsmiet, kariķēt un kaut ko kādam pāri darīt. Es skatītos, ka tas ir mūsu kopīgais tādas kultūras izpratnes un izglītības līmeņa jautājums.”
No sienu gleznojumiem Rīgā Brekte izraisījis “vislielāko ažiotāžu”
Rīgas būvvaldē atzīst, ka Brektes murālis izraisījis vislielāko ažiotāžu, kāda piedzīvota saistībā ar sienu apgleznošanu galvaspilsētā. Būvvalde pirms atļaujas došanas vērtēja, vai ir ēkas īpašnieka – Rīgas domes Īpašumu departamenta – saskaņojums, savukārt projektu konkursā esot vērtēta pati ideja. Rīgas pilsētas būvvaldes Pilsētvides dizaina pārvaldes vadītājs Valdis Dombrovskis norāda, ka viņu kompetencē nav pats mākslas darbs: “Mēs vērtējam konkrētā mākslas zīmējuma iekļaušanos arhitektūrā un pilsētvidē.
Konkrētajā gadījumā šis risinājums ir kolorīts un iederīgs apkārtējā pilsētvidē,
jo tas ir melnbaltos toņos, netraucē apkārtesošai arhitektūrai, ko mēs arī izvērtējām. Bija pievienots klāt arī Mākslas akadēmijas rektora izvērtējums un aicinājums par to, ka šis mākslas darbs ir atbalstāms konkrētajā vietā.“
Katrīna Jaunupe uzsver, ka viss ir noticis likuma ietvaros: “Man nepatīk Triangula bastions, bet es nevaru prasīt, lai to nojauc. Man arī liekas, ka tas degradē Rīgas pilsētvidi, Rīgas vaibstus. Ir institūcijas, kas pieņem šo lēmumu – būvēt, nebūvēt, atļaut krāsot, neatļaut krāsot – mēs sekojam visiem noteikumiem, mēs neesam pārkāpuši nevienu noteikumu,
mums ir saskaņojumi, mēs neesam pa nakti ielīduši un uzkrāsojuši.”
Brekte aicina sabiedrību atslābt
Tikmēr pats murāļa autors negrasās liet eļļu ugunī un doties triecienā pret sava darba noliedzējiem. Brekte tā vietā aicina izbaudīt pēdējās saulainās un siltās dienas: “Es domāju, ka vajag vairāk smaidīt un tomēr vairāk pavadīt laiku brīvā dabā, dabūt dopamīnu, lai labi justos, un pēdējais laiks īsti izbaudīt vasaras pēdējās dienas un rudeni. Ejam sēņot, priecājamies un lasām vēsturi!”
