Skulptūru veidotāji strādā ar zāģiem, liek lietā kaltus, rūpīgi veidojot iecerētos tēlus kokā. Biedrības „Cita Abra” dibinātājs un Cīravas veco dzirnavu saimnieks Pēteris Brīniņš sapulcinājis domubiedrus un māksliniekus, lai turpinātu nelielā pagasta unikālo dabas un kultūras vērtību celšanu saulītē. Plenērs „Cīravas parka leģendas” ir stāsts gan par vietu, gan laiku, gan nokaltušajiem ošiem.
„Osis ir ārkārtīgi izcils un stings materiāls, bet Eiropā slimība ir pārņēmusi kokus un tie izkalst no vidus. Zinātnieki pēta skaidrojumu un risinājumu, bet joprojām tā nav. Varam droši teikt, ka osis kā materiāls tuvākajos desmit, divdesmit gados varētu arī izzust,” saka Brīniņš.
Pētot ošu skaudro problemātiku, viņš uzgājis kādu norvēģu mitoloģijas leģendu:
„Par to, ka osī dzīvo bruņinieks, kurš sargā labo no ļaunā, lai neveidotos apokaliptiskā kauja. Leģenda vēsta, ka bruņinieks var izkāpt no koka, bet mēs to nevaram pieļaut. Mēs strādājam, lai osis dzīvotu ar augstāku mērķi. Tas nav piesaistīts pašai leģendai, drīzāk tāds skaists skaidrojums.”
Tēlnieka Haralda Gerta darbs top koka stumbrā, kura saknes joprojām atrodas zemē. Tās ir vizuālas ekspresijas - gan pati koka skulptūra, gan Cīravas parka leģendas tiek pulētas kā dimanti, saka mākslinieks. Darba nosaukums „Pirmskaujas lūgšana”. Haralds Gerts saka - tuvojoties pasaules galam, atveras Dievi:
„Katrā osī slēpjas pa kādam karotājam, neatkarīgi no militārā ranga. Neatkarīgi no pastāvošā kultūras slāņa viduslaikos vai renesanses laikos karotājiem bija kāds sauklis, darbība, kas ievada viņus kaujas sajūtā. Manā interpretācijā tā ir lūgšana virs zobena. Lai paspilgtinātu, ka karotājs nāk no koka dzīlēm, saknes it kā nāk nost, atbrīvojot karotāja siluetu.”
Mākslinieks Kristaps Andersons izveidojis skulptūru no pilnībā izkaltuša un iztrupējuša oša, caur kuru var lūkoties blakus esošā dievnama aprisēs un cauri stumbram vērot debesis:
„Nonācu pie tā, ka jāgriež caurumi, lai cilvēks varētu kāpt kokā iekšā, lai būtu tā spēle ap koku. Tas ir sajūtu darbs. Mani vienmēr saistījusi senlatviešu Dieva zīmīte, kas ir pateicīga arī kompozīcijai. Koka iekšā bija trupe, tas viss tika kalts nost, tā veidojot efektu un radot sajūtas.”
Līdzās septiņiem koka skulptūru darbiem jebkuram bija iespēja apmeklēt žurnālista un rakstnieka Paula Bankovska vadītas bezmaksas rakstniecības meistarklases “Es rakstu leģendu”. Leģendu rakstīšanā iesaistījās Cīravas jaunieši un paši koku skulptūru veidotāji. Par savām sajūtām un leģendu, kas ietērps Kristapa Andersona oša koku, stāsta pats mākslinieks:
„Tā ir meža gariņa observatorija, izveidota speciāli priekš vienas konkrētas zvaigznes, kurā šis gariņš ir bijis iemīlējies. Caurums kokā ir nostādīts tieši pretī zvaigznei, lai viņš to katru vakaru varētu vērot.”
Toma Baumaņa darbam atvēlēti trīs metri no oša koka. Skulptūra, kurā atveidots sievietes tēls, sasniegs metru un astoņdesmit centimetrus. Skulptūras nosaukums – ''Klusā daba''. Toms Baumanis atklāj darba filozofisko nozīmi:
„Tā būs sirds – ko var uztvert kā Māti Dabu, kas tur rokās oša sirdi. Laukumi līdzināsies saknēm. Oša sirds būs saindēta, koks lēnām mirst, un viņa par to nepriecājas. Izgriezīšu asariņu, un tad jau īstās sajūtas būs.”
Rūdolfs Janovs veido koka mēbeles, un šī ir viņa pirmā koka skulptūra. Ar autora rokām top zobens:
„Tas ir interesants simbols, kas vērotājiem liek sajusties niecīgiem, salīdzinājumā ar to milza zobenu. Vienlaikus tas ir krusts - kā monuments mirstošajiem ošiem.”
Cīravas skulptūru parkā taps arī Pētera Brīniņa veidotais mītiskais objekts ''Papardes zieds'', kas parādīsies tikai naktīs. Zināms, ka šogad vairāku kilometru garā dabas taka gar Durbes upi iegūs arī kādas īpašas vides un skaņas instalācijas, par ko leģendas un stāsts vēl taps.
