Kā skaidro fonds “Mākslai vajag telpu”, Brekte murāli “Veltījums Džemmai Skulmei” radījis, iedvesmojoties no mākslinieces meiteņu tēliem, kas līdzinās bērnu zīmējumiem un kurus viņa savā daiļradē it sevišķi daudz izmantojusi pēdējās desmitgadēs. Pāri sienas gleznojumam izvietotais Skulmes citāts “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, esot interpretējams kā iepriekšējās paaudzes mākslinieces aicinājums jaunajiem visu nozaru censoņiem darīt augsni – valsti un sabiedrību – auglīgu.
Brektes murāļa skici uz Rīgas 40. vidusskolas sienas Akas ielā 10 pārnesuši mākslinieki Miķelis Mūrnieks un Kiwie.
Kamēr vieni šo sienas gleznojumu uzskata par labu impulsu sarunai par laikmetīgo mākslu un pašu darbu redz kā vērtību, citi jau vāc parakstus par tā aizvākšanu. 19. augusta rītā savākti vairāki nekā 2500 paraksti. Savukārt “Mākslai vajag telpu” pārstāvji fonda “Facebook” lapā komentējuši esošo situāciju, reizē paužot sašutumu, ka šobrīd pret mākslinieku, viņa daiļradi kā tādu tiek īstenota “izslēgšanas kultūra”.
Ingvilda Strautmane: Kristian, kad jūs saņēmāt uzdevumu vai piedāvājumu no “Mākslai vajag telpu”, cik tālu bija noteikts, kā jums kas ir jādara? Vai bija pilnīga brīvība?
Kristians Brekte: Protams, bija pilnīga brīvība. Sapratu, ka ir jāveido murālis. Nepievērsu uzmanību, kas tā par ēku.
Man bija vairāki varianti.
Sapratu, ka negribu Džemmai taisīt kapakmeni, un sienu veidoju tā, it kā mēs kopā viņu būtu veidojuši. Izvēlējos tieši viņas vēlīno periodu, kur viņa zīmē aktus.
Bet vēstījums, ka Kristians Brekte sadarbībā ar Džemmu Skulmi – tas jau bija sākumā?
Jā.
Jūs ar Džemmu tikāties arī kādā iepriekšējā projektā, vai ne?
Jā. Es par viņas darbiem [2015. gadā] veidoju interpretāciju “Mākslai vajag telpu” Kalnciema kvartālā, tāpēc ļoti labi sadraudzējāmies. Džemmai ass prāts, un viņa mani sauca par grieķi.
[Strādājot pie murāļa], kaut kādā ziņā es varbūt runāju ar viņas garu, un tā kopā tas sanāca, ka īstenībā veidoju četras dievietes: Afrodīte, kas ir pirmā lielākā, tad augšā ir Hekate, kreisajā pusē, kur tās skolas vecāki redz kaut kādu seksuālu aktu, tā ir Nīke, un apakšā, ko sociālajos medijos dēvē par čērķi vai velniem, tā ir Hatora – dieviete Senajā Ēģiptē, no kuras asarām ir radies cilvēks. Tas ir ļoti svarīgi, ka viņa reprezentē tieši mūziku, deju un mīlestību, un viņa smaida.
Skatos uz murāli datora ekrānā, un es tur nekādu aktu neredzu.
Nu jā. Te, man liekas, attiecīgās specialitātes dakteri saviem pacientiem vai klientiem varēs teikt, ka viņiem jāaiziet uz Akas un Tērbatas ielas stūra, un tas ir tā kā tāds Roršaha tests. Viņi varēs nākamajā sesijā vai tikšanās reizē ar savu dakteri paskaidrot, ko tad tur ir ieraudzījuši.
Tad, kad jūs radījāt murāli, vienā brīdī sākās protesti, ka tā ir nepiemērota siena skolai vai par ko citu?
Noteikti tas, nosauksim to par cepienu, sākās no tā, ka tā taču ir skola.
Es savā mākslā negribu runāt par politiku, bet tur ir arī Džemmas citāts, kas taisīts neonā – “Mēs esam sliekas, kurām jāirdina augsne”. To viņi ir uztvēruši kā tādu apvainojumu, ka viņi ir minoritātes. Bet tas ir dīvaini. Es saku, ka nerunāšu par politiku.
Vai jums ir bijusi iespēja sarunāties ar cilvēkiem, kuriem, pavisam vienkārši varētu teikt, nepatīk?
Vakardien bija tas, ko padomju laikos dēvēja par “на линейку”.
Uz tepiķa.
Jā. Un tur man bija jāpieslēdzas. Diemžēl pēc vairākiem mēģinājumiem tas man neizdevās. Tur runāja gan Katrīna Leiškalna, gan Auguste Petre bija uztaisījusi prezentāciju, kas tad vispār ir murālis, māksla pilsētvidē, un arī pieskārās tam, kas ir kailums. Mēs labi zinām, ka arī pie Operas ir strūklaka un tur ir kaila sieviete.
Jums uz tās sienas ir ļoti stilizētas sievietes.
Tieši tā. Tās melnās līnijas uz sienas spēj tik tālu nostrādāt. Tas nozīmē, ka tie cilvēki redz to, ko viņi grib redzēt. Ja viņi to nosauc par erotiku vai pornogrāfiju, tad es gribētu redzēt, kas tā tāda par pornogrāfiju.
Iespējams, ka šī situācija ir ļoti labs brīdis, lai nevis pateiktu, ka kāds kaut ko nesaprot vai nezina, bet lai skolā varētu runāt par laikmetīgo mākslu.
Jā, tas ir labākais brīdis. [..] Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki neiedziļinās un nav zinātkāri. Viņi neiedziļinās kontekstā un saturā, par ko tad tas ir. Viņi spēj tikai bļaustīties.
Tas, kādā līmenī šobrīd ir negācija – no rīta ejot uz interviju, man tēvs ar diviem maziem bērniņiem saka: “Sveiki, māksliniek! Jūsu siena ir sūds.”
Tad es viņam novēlu jauku dienu. Man liekas, ka te ir problēma. Tā ir bumba izglītības lauciņā.
Iespējams, arī laikmetīgās mākslas muzeja trūkuma lauciņā.
Jā.
Kā esmu citur pasaulē redzējusi, uz laikmetīgās mākslas muzejiem bērni tiek vesti agri, viņi reflektē par to, ko redz, tā kā viņi grib. Es domāju, ka tur nevienam tas īpašs brīnums nebūtu. Bet jebkurā gadījumā Akas iela tagad varētu kļūt par jaunu Rīgas tūrisma objektu, jo galu galā ir taču interesanti pārbaudīt uz savām sajūtām, kas tur ir. Kāda ir jūsu prognoze – paliks šis murālis vai ne?
To mēs vērosim. Cik zinu, tiek vākti paraksti par to, ka šī siena būtu jāpārvieto, kas man liekas pilnīgs absurds. Ko tad teiks mūsu nodokļu maksātāji? Tie ir lieki līdzekļi. Ja viņu vienkārši aizkrāsos, tad šī ir pirmā un pēdējā reize [..]. Nebūs labi, jau tagad nav labi.
Šo darbu radot, jūs jau paredzējāt zināmu provokāciju? Tādu viedokļu provokāciju.
Nē. Jebkuru darbu veidojot un strādājot pie viņa, nedomāju ne par to, kā es viņu pārdošu vai cik es par viņu dabūšu, [ne] vai no viņa būs rezonanse. Es darbus veidoju, lai cilvēki domā. Tur ir daudznozīmība.
Es neparedzēju provokāciju.
Mēs, protams, skatīsimies, kas notiks tālāk ar šo murāli Akas ielā. Tas būs interesanti, kādas reakcijas vai diskusijas tas iniciēs. Kristian, kas jūs pašu šobrīd interesē? Jūs arvien vairāk paplašināt to mākslas jēdzienu savā personīgajā darbībā – tā nav vairs tikai vizuālā [māksla], bet…
Katru izstādi veidojot, es cenšos nedaudz pamainīt tehniku, jo man nepatīk garlaicīgas lietas, man nepatīk būt garlaikotam. Es esmu zinātkārs.
Pēdējā laikā, jau no 2016. gada, esmu pievērsies skaņai. Man ar draugiem ir tāda muzikālā apvienība ”+K+M+B”. Tas tuvākais, kur mēs uzstāsimies – Tallinas Mūzikas nedēļa rudenī.
Tā jūsu interese, mēs jau te pirms ieslēgtiem mikrofoniem runājām, ir buramvārdi, parapsiholoģija. Šobrīd, man šķiet, ir jauns Konstantīna Raudives vilnis – ir Andra Zeibota romāns, top dokumentālā filma. Jums arī interesē tas, ko Raudive darīja?
Jā. Tā kā man vienmēr interesējusi htoniskā pasaule un arī latviskās tradīcijas un mitoloģija, tad tur uzreiz, protams, nāk arī gari. [..] Tagad tas pēdējais [darbs] mums būs ar Konstantīnu Raudivi. Jau esam sataisījuši antenas un esam veikuši pāris mēģinājuma ierakstus, runāt ar gariem.
Un gari ko? Runā?
Vismaz veidojot to sienu, es Džemmai kaut kādā ziņā uzjautāju, vai viņai patīk. Kad mēs pabeidzām, tad tieši spīdēja saule, nedaudz lija lietus un tās bija prieka asaras.
Kristian, vai top arī kāda jauna izstāde?
Jā, kādas trīs man ir azotē.
Tas ir nopietni. Un kā šobrīd notiek mācības Latvijas Mākslas akadēmijā? Tas pārsteidzošais, man šķiet, ir studentu uzņemšana attālināti. Kā jūs redzat to ainu?
Man liekas, ka viss ir kārtībā. Jaunais iesaukums gleznotājiem, rādās, būs foršs. Es tur redzu dažus ļoti labus indivīdus.
Mēs esam noturējušies, gan mācījušies no šī perioda. Es ceru, ka [tagad] viss būs klātienē, jo gleznot virtuvē un rādīt bildīti telefonā, protams, ka nav nekas foršs.
