"Dienā pēc raidījuma ieraksta turpināju sevi tirdīt par to "novēlējums māksliniekiem" jautājumu. Mākslinieks jau tāpat ir cilvēks un nepastāv ārpus kopienas un sabiedrības. Mākslinieka uzdevumi ir tiešā saistībā ar viņa dzīvi. Šajās "force majeure" dienās tās visu laiku ir emocionālas šūpoles – kā saglabāt garīgu līdzsvaru un nepazaudēt modrību. Saprast savu vietu un uzdevumu, kas pārsniedz egoistiskās kategorijas," Ieva Jurjāne raksta e-pastā "Klasikai".
Tas, ko nevar nedarīt
Kaspars Zariņš: Iegūglējot informāciju par jums, biju patīkami pārsteigts par to, cik daudz esat izdarījušas savā radošajā dzīvē – cik daudz esat paspējušas paveikt scenogrāfijas un kostīmu mākslas jomā, tāpat arī animācijā un glezniecībā. Jūs abas nākat no mākslinieku ģimenes – Jurjānu dzimtas. Glezniecība gan no mātes, gan no tēva puses jums bijusi klātesoša droši vien jau no dzimšanas… Sāksim ar tevi, Kristīn. Esi mācījusies Jaņa Rozentāla mākslas skolā, pēc tam Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, tad Holandes Mākslas augstskolā. Esi saņēmusi "Lielo Kristapu" par veikumu Dāvja Sīmaņa filmās "Tēvs nakts" un "Pelnu sanatorija". Vēl "Dienas" balva par "Brodski/Barišņikovu" Jaunajā Rīgas teātrī, neskaitāmi kostīmi operās Rīgā, Vīnē, Milānā un Berlīnē. Savukārt Ieva Jurjāne ir gan scenogrāfe, gan gleznotāja. Tev bijusi izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Arī tu esi absolvējusi Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu, Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, esi strādājusi Nacionālajā operā, Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, piedalījusies pie filmu "Tumšie brieži" un "Pa ceļam aizejot" tapšanas, tev ir "Lielais Kristaps" par animāciju "Doktora Dūlitla sala" un Lielā mūzikas balva par scenogrāfiju operai "Jevgeņijs Oņegins", "Spēlmaņu nakts" balva par dažādām izrādēm. Bet man jāsaka – no visa, ko esmu redzējis, tavs "Smiļģis" ir Dailes teātra atdzimšanas izrāde. Bet mans iesildīšanās jautājums – kas ir māksla?
Ieva Jurjāne: Māksliniekam māksla laikam ir tas, ko viņš nevar nedarīt. Un tas ir liels spektrs, neatdalāms no visas pārējās dzīves. Acīmredzot radīšana kā dabiskais lielās radīšanas atspulgs ir katra mākslinieka esība.
Tava radošā nodarbošanās ir hobijs, darbs un mīlestība – viss vienā?
Ieva Jurjāne: Tā tas ir. Protams, viļņveidā tas pārplūst, un ir gan iztukšošanās, gan piepildīšanās, tomēr vismaz manā līdzšinējā dzīvē nav bijis brīža, kad es bez tā varētu iztikt. Jo arī kaut kāds sausuma un tuksneša periods izrādās tuvošanās nākošajai atklāsmei.
Vai glezniecība kā pamatizglītība tev devusi pamatu arī citām tavām aktivitātēm, vai arī katrai nozarei ir savs piegājiens? Jeb principā tava radošā doma ir vienota?
Ieva Jurjāne: Jā, mana radošā doma diezgan totāli bāzējas glezniecībā, jo kaut kādā veidā mana redze ir tieši saistīta ar glezniecību. Jā, mana redze ir gleznošana.
Celšana un noliegšana
Kristīn, kas tavuprāt ir māksla?
Kristīne Jurjāne: Man liekas, ka tā ir tāda pastāvīga sevis apliecināšana un noliegšana reizē. Jo vismaz manā dzīvē tā ir – ka panikas brīži mijas ar sajūsmu, tie abi visu laiku ir līdzāsesoši: brīdis, kad tu tiec atzīts, un brīdis, kad tiec absolūti noliegts. Pašdestrukcija, kas notiek, strādājot savā profesijā, savā ziņā ir ļoti iznīcinoša, bet arī ārkārtīgi uz priekšu dzenoša.
Un kā tev ar glezniecību? Vai tas ir tavs domāšanas pamats, jeb tu tomēr, veidojot kostīmus vai scenogrāfiju, domāšanu kaut kā sadali un pavērs citā virzienā?
Kristīne Jurjāne: Man ir ļoti paveicies ar režisoru Dāvi Sīmani un operatoru Andreju Rudzātu, ar ko mēs esam pastāvīgā radošā ģimenē – viņi abi, tāpat kā es, ir izglītoti mākslas vēsturē, līdz ar to filmas, ko mēs kopā veidojam, neapšaubāmi ir ar atsaucēm.
Mēs vienmēr skatāmies tā: re, tagad ir Brēgeļa glezna, ko mēs kadrā mēģinām kaut kādā veidā ieviest. Vai Endrjū Vaiets. Kino mākslā glezniecība man ir pastāvīgi klātesošs lielums.
Jo kino kadrs jau arī ir vizuālā māksla.
Kristīne Jurjāne: Protams! Tā ir glezna, tikai ārkārtīgi liela. Un tas ir brīnišķīgs veids, kā gleznot milzīgā formātā – kino formātā.
Kas tevi ceļ vairāk – neveiksme vai veiksme?
Kristīne Jurjāne: Protams, ka veiksme…
Bet nu – kā es saviem studentiem saku, no neveiksmēm mācās, no veiksmēm – mazāk.
Kristīne Jurjāne: Protams, tā ir. Ja esi kaut kur kļūdījies, nākošajā reizē desmitreiz apdomāsi.
Bet kas tev pasaka par kļūdu? Tu pati to atrodi, vai arī tevi kāds uz to uzvedina?
Kristīne Jurjāne: Teātrī strādājot, noteikti atrodas kāds cits, kas to var pateikt spicāk...
Jautājums jums abām. Vai režisors ir tas, kam jūs uzticaties, jeb jūs spējat nodibināt šo abpusējo saiti – bagātināšanās saiti?
Ieva Jurjāne: Gribētu pakāpties mazliet atpakaļ uz iepriekšējo tēmu.
Jautājums par veiksmi vai neveiksmi, apliecinājumu vai izgāšanos mākslā ir gandrīz paralēls.
Ir tāda brīnišķīga amerikāņu neatkarīgā režisora Džona Kasavetisa filma "Opening Night", un tur ir stāsts par aktrisi – kā viņa gatavo savu lomu un aizved to līdz pirmizrādei. Tādam vienkāršam skatītājam, iekļūstot aizkulisēs, varētu likties, ka šī sagatavošanās ir pilnīga katastrofa un ka tā izrāde būs pilnīga izgāšanās, jo aktrise iet cauri mokošiem procesiem. Kad atveras priekškars, viņa šo izrādi nospēlē fantastiski un ir ovācijas. Bet, nonākot no skatuves, viņa savā ziņā atkal sabrūk, un ir grūti pateikt, vai vienmēr šīs ovācijas ir galvenais novērtējums tam, ko esi sasniedzis. Tā ka uz atklāsmi mākslā ved gan iekšējais, gan ārējais ceļš.
Kaut kas līdzīgs sportam, kad maratonists aizskrien līdz finišam un nokrīt. Vai sliktākajā gadījumā sāk streipuļot un nokrīt pirms finiša.
Ieva Jurjāne: Jā, jo adrenalīns un ķīmiskie procesi jau notiek reizē ar to, kas notiek tavā garīgajā pasaulē. Tu tā kā visu laiku esi vienu soli no bezdibeņa, jo īpaši teātrī vai kino – tu nekad nezini, vai tas nostrādās. Tu ieguldies maksimāli, bet vai tas būs iederīgi un uzrunās cilvēkus...
Kristīne Jurjāne: Man liekas, ka adrenalīns ir tā lieta, kas absolūti raksturo mūsu profesiju! Tas ir kaut kas tāds, kas tevi visu laiku ir uzgriezis tādā tonusā, no kā vispār nevar nokāpt – tas vienkārši nav iespējams! Arī naktī guļot, tu visu laiku kaut ko izgudro.
Tā patiesība izlaužas
Tā kā abas esat strādājušas arī ārzemju teātros, jautāšu, kāda ir atšķirība: kur ir vieglāk strādāt – Latvijā vai ārzemēs?
Kristīne Jurjāne: Ārzemju teātros ir vairāk asistentu, kas atvieglo dzīvi.
Šeit mēs esam daudz ko pieraduši darīt paši – izveidot, radīt, izgatavot rekvizītus. Mēs to mākam un tas ir labi, tas nekādā ziņā nav slikti! Bet nu – vieglāka dzīve, protams, ir Eiropas teātros.
Vai māksliniekam vispār ir nepieciešama sagatavotība? Un kāda, jūsuprāt ir, tā proporcija starp amatniecisko un mākslas pusi?
Ieva Jurjāne: Vajadzīga bērnudārza domāšana! Daudzi jaunieši pašlaik aizraujas ar japāņu kultūru, animācijas mākslu, un viņi to dara, kopējot jau gatavas animācijas bildes. Un tur tiešām nevajag apakšā nekādas pamatzināšanas, kā mēs esam mācījušies Rozentāla skolā, jo liekas, ka tu vari radīt arī pats no sevis…
Kristīne Jurjāne: Kā jau mēs zinām, mākslā neko nevar matemātiski noteikt, bet, ja savā izteiksmē esi neveikls, ja nevari sevi noformulēt ne ar formu, ne saturu, tad arī neviens nesaprot, ko tu gribi teikt. Tāpēc es domāju, ka ilgtermiņā neviens mākslinieks nevar pastāvēt, ja viņš neizstrādā kādu zīmju sistēmu, savu valodas kopumu, lai vispār viņš varētu sarunāties. Zināmu laiku droši vien var apmānīt gan sevi, gan kādu daļu publikas, bet nu – kaut kā tomēr tā patiesība izlaužas.
Ieva Jurjāne: Bet man, piemēram, ir tā pieredze, ka ar visu mūsu klasisko izglītību, ko šeit iegūstam, sākot ar Rozentāla skolu un beidzot ar Mākslas akadēmiju, un krievu zīmēšanas skolu, ko esam apguvuši – kad kostīmu skices, ko esmu zīmējusi, aizvedu atrādīt Eiropas teātros, visi ir sajūsmā! Jo lielākoties nekad neko tādu nav redzējuši.
Armijas disciplīna
Kas ir primārais – emocionālā puse jeb tas, ko uzkonstruējat ar prātu? Vai arī tas ir dažādi?
Kristīne Jurjāne: Tik un tā sākumā ir emocija, tu to nekad nevari noliegt. Tu izveido bildi galvā, pirms tu to liec uz papīra, tu domā par krāsu, tu domā par krāsas iespaidu uz skatītāju, tu domā par formas iespaidu uz skatītāju. Un tad tu zīmē. Un ja tu to neesi sakārtojis, tad tu vispār nevari izveidot to skici, tu vispār nevari tālāk soli paiet, ja tu neesi sev galvā formulējis to, ko tu gribi pateikt.
Tad principā ir emocija, tad nāk prāta pieslēgšana, kas tevi noved pie rezultāta.
Kristīne Jurjāne: Jā, absolūti, jo
pilnīgi maldinoši domāt, ka mākslā nepastāv disciplīna. Mākslā, lai kaut ko izdarītu, ir nepieciešama ārkārtīga disciplīna.
Armijas disciplīna!
Kristīne Jurjāne: Tieši tā! Jo visu laiku dodot sev atlaides, tu vispār neko nevari sasniegt.
Vai, gadiem ejot, prasības pēc kvalitātes, pēc pilnīgas patiesības aug?
Kristīne Jurjāne: Jā, tās aug diezgan kategoriskā formā, un domāju, ka bērniem un līdzcilvēkiem tas nav viegli… Interesantā veidā ķermeņa novecošanās, manuprāt, ir citādākā attiecībā pret cilvēka garīgo pasauli, un iespējams, ka zināmu šūnu atmiršana kaut kam citam liek vairāk darboties. Protams, vari būt arī kādās ilūzijās un apmānā par to, ko ar gadiem esi sapratis, tomēr kaut kādas vērtības tev izkristalizējas tādā mērā, ka par tām esi gatavs iestāties, nevis būt mūžīgi vienaldzīgs.
Mākslai ir tieša saikne ar cilvēcību
Smaga tēma ir karš Ukrainā. Vai karš, jūsuprāt, maina cilvēku sapratni par vērtībām? Un vai šī vērtību skala kļūst saprotamāka un atjaunojas, tai skaitā mākslā?
Ieva Jurjāne: Varētu cerēt, ka tas ir kaut kāds ceļš uz attīrīšanos, bet zināmā mērā tā ir arī bīstama rutīna, kas kādā brīdī var pārņemt cilvēkus Latvijā, piemēram, jo mēs jau tikai lasām ziņas. Bet tas ir biedējoši, protams! [Tagad] jebkurā situācijā šķiet, ka nav jēgas tam, ko dari, ja salīdzini ar to, kas notiek blakus.
Vai māksla var ietekmēt šos ārprātīgos procesus?
Ieva Jurjāne: To gan, es domāju, karš vienmēr atdzīvina.
Mākslai ir tieša saikne ar cilvēcību, ko tā tevī pamodina. Ilgstošā miera periodā māksla kaut kādā veidā izvirst.
Un rodas instalācijas un konceptuālisms.
Ieva Jurjāne: Mums, esot īsā distancē pret sava laika vēsturi, nav lemts novērtēt to situāciju, bet pat "spēlējot" karu, ko mēs ar Kristīni piedzīvojam savā darbā kino, ir tā, ka tu nevari neko uzfilmēt, ja neieej iekšā ar visu savu būtību. Restaurējot situāciju, tu kā tādā sapnī nokļūsti citā realitātē! Piemēram, "Melānijas hronikā" mums bija epizode, kad sievietes un bērnus sadzen vagonos un taisa ciet vagona durvis. Mēs to epizodi esam sagatavojuši, visi čalo, ir mierīgi un priecīgi, jo tā taču ir filmēšanas realitāte.
Un tajā mirklī, kad tiek dots signāls sākt kadru un aktieri, kas spēlē karavīrus, sāk kliegt un dzīt dzīvus cilvēkus, visi bērni un sievietes sāk pa īstam raudāt, un tev vienkārši uzmetas zosāda…
Pat zinot, ka šī ir filma, tajā brīdī tu esi totāli vienots ar visām pasaules sievietēm un bērniem, kas tiek mocīti, ar visiem cietušajiem…
Un caur šo pieredzi gan filmēšanas laukumā, gan skatoties [jau gatavo] kino, tu savienojies ar visas pasaules ciešanām un kļūsti līdzjūtīgs. Ja tu to nekad nepiedzīvo, ja sevi visu laiku pasargā no šāda veida mākslas faktiem un mākslas pārdzīvojumiem, tu arī nekam netrenē savu līdzjūtību. Bet, lai to sagatavotu, tas no visiem daudzajiem cilvēkiem, kas strādā pie filmas, prasa kapacitāti un arī empātiju. Taču pēc tam tu tiešām jūties kaut ko piedzīvojis un gatavs kaut kam.
Šobrīd Kauņa ir Eiropas mākslas galvaspilsēta, un ir interesants fakts: Joko Ono savu instalāciju ar zārciņiem un kociņiem, kas aug no tiem ārā, uztaisījusi pirms kara Ukrainā. Tātad tā mākslinieka antena, intuīcija, iespējams, var kaut ko pareģot. Jo tur ir arī Abramoviča ar savām instalācijām, kas bija Venēcijā – beigto lopu kauliem.
Kristīne Jurjāne: Jā, tā ir - lai cik banāls pirmajā mirklī šķiet izteiciens par mākslu vai mākslinieku kā spoguli, tā tas ir, un bieži vien tas pats mākslinieks ir pat mazliet tā kā infantils, viņš pats nesaprot, ko viņš dara, bet viņa daba – un tā nereti ir bērnišķīga – uztver lietas pa tiešo. Un viņš kaut kā arī uzreiz tās lietas reprezentē, pats līdz galam nesaprazdams. Bet tad, kad tā lieta kļūst redzama, cilvēki to uztver un saprot, ka tā ir konkrētā laika identitāte. Tāpēc bieži vien mākslā nav nekā skaista, jo tā parāda to, kāda ir cilvēce tajā brīdī.
Ieva Jurjāne: Nākošnedēļ mums ir pirmizrāde Dāvja Sīmaņa filmai "Gads pirms kara". Beidzām to filmēt pirms trim gadiem, un nekādā veidā to, protams, nesaistījām ar realitāti. Jo tā tiešām bija tāda fantastiska fikcija par dzīvi pirms kara. Par to, kur noved cilvēku neprāts. Un tad paiet pāris gadu, un...
Prāts un ne-prāts
Kas māksliniekam ir svarīgāks – prāts vai neprāts? Un vispār – vai visradošākajā mirklī jums smadzenes strādā? Jo, piemēram, daudzi mākslinieki ir teikuši, ka tajā mirklī, kad tev sanāk, tu saslēdzies ar to antenu, un neko nejūti, vienkārši dari.
Kristīne Jurjāne: Arī laiks tad neeksistē. Bet tas neprāts zināmā mērā ir nepieciešams. Man pašai tas nepiemīt. Bet man patīk, ka tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā es strādāju, tas piemīt.
Ieva Jurjāne: Man arī šķiet interesanti iztēloties, kā šo vārdu – neprāts – uzrakstīt. Jo es gribu to redzēt kā "ne-prāts". Tas, kas nav prāts. Tas nenozīmē, ka tas ir ārprāts vai kāda slimīga prāta forma – nē, tas vienkārši ir ārpus prāta. Un to mums ar savām totālajām spējām nemaz nav iespējams sasniegt, jo mēs pielietojam savu gribu un savus resursus. Tā ir profesionālā māksla – ka mums sevi jāsagatavo. Bet tad notiek tā ļaušanās, un tajā klātesošs ir pārdabiskais. Tas, kas pāri dabiskajam. Jo viss, kas ir dabisks, ir ierobežots, bet tas, kas pār-dabisks, ir ārpus kontroles.
Šajā sakarā arī jautājums: kā jums šķiet, kas mākslas darbā ir galvenais – pārlaicīgais vai laikmetīgais? Vai arī jābūt abām lietām?
Kristīne Jurjāne: Man jau šķiet, ka tu nevari būt labs mākslinieks, ja neesi labs dzīves vērotājs, ja nespēj ar prieku un kaifu vērot dzīvi sev apkārt un izbaudīt to, cik neizsakāmi interesants ir katrs cilvēks, kas tev nāk pretī, un katra situācija, ko ieraugi. Jo bez tā nebūtu ne labu izrāžu, ne laba kino – bez precīzā dzīves vērojuma, kas pēc tam pārnests citā formātā.
Ieva Jurjāne: Man ir pieredze ar izstādi "Gals un sākums", pie kuras strādāju ilgu laiku, un pat sākumā, tik precīzi nenoformulējot, tas bija mans mērķis: kā, izrietot no totāli pieejamiem taustāmiem resursiem, no dzīvības realitātes, no cilvēka un dabas elementa, varu aizsniegties tālāk par taustāmo.
Gluži personīgi arī satiekoties ar skatītāju šajā izstādē, es sapratu, ka tas ir absolūti iespējams, un
tas ir tieši tas, kas mums jādara visā savas dzīves laikā – jāizmanto gan visi savi jutekļi, gan mūsu pieejamā vide, orbīta un pieredze. Tieši tādā veidā mēs arī varam aizsniegties līdz tam pārdabiskajam – caur dabisko, bet ļaujot visam sev pieskarties.
Jo mēs veidojam dažādas barjeras, aizstāvamies, bet kaut kādā veidā arī visa pieredze mums ļauj daudz ko saprast. Šī saprašana gan ir tik superindividuāla, ka to grūti pat tuvam cilvēkam pārstāstīt, bet manuprāt ir jāpieņem, ka ir kaut kas, kas ir superdārgs kā tāds kristāls, kas varbūt domāts tikai tev. Un tev tas ir jāmeklē. Un tad, kad tu kaut ko atklāj, tu jau uzreiz to atstaro arī citiem – un ne tikai verbāli! Tu nevari dalīties tikai vārdos, bet ar visu būtību. Māksliniekiem varbūt ir plānāka āda, un viņi arī to jūt. Zināmā mērā tā ir viņu atbildība.
Topi par sevi, esi, kas esi
Mans jautājums, ko vienmēr uzdodu saviem viesiem, skan tā: ko jūs novēlētu Latvijas māksliniekiem viņu attīstībai, starptautiskajai atzinībai, atpazīstamībai? Kas ir tas, kas bieži vien var traucēt māksliniekam?
Kristīne Jurjāne: Greizsirdība var traucēt. Pārāk bieza āda var traucēt...
Ieva Jurjāne: Lasīju grāmatu par Grosvaldiem, un Džo (Jāzeps Grosvalds, draugu vidū dēvēts par Džo – red.), kas nodzīvoja ļoti īsu mūžu, bet gleznoja tā, ka ir atstājis nopietnu nospiedumu Latvijas glezniecībā, bija ārkārtīgi vitāls, bezrūpīgs jauneklis, bet, piedzīvojot karu, pārveidojās par jauna līmeņa cilvēku. Viņš saviem vienaudžiem Latvijā teica – jāmeklē tas unikālais izteiksmes veids, ar ko tu, būdams reizē latvietis un reizē pasaules pilsonis, esi unikāls.
Un tas, man liekas, ir katra mākslinieka un arī katra cilvēka uzdevums – bez augstprātības saprast, ka šāds te gēnu sakopojums un šāds būtības sakopojums katram cilvēkam ir tikai viens, un tev tas jāīsteno maksimāli kvalitatīvi.
Kristīne Jurjāne: Bet tam ir vajadzīgs labs pedagogs – kāds, kas tev to atgādina un kas tevi rosina, kas kaut kādā veidā palīdz tev izvilkt to dimantu.
Un ko jūs novēlētu klausītājiem?
Ieva Jurjāne: Topi par sevi, esi, kas esi.
Kristīne Jurjāne: Neļauties neprātam. Neiet neprāta pavadā.
Ieva Jurjāne: Katru dienu sevi atkal ir jāsakārto, jo ļoti lipīga ir tā mandrāža un uztraukšanās, ar ko tu nevienam neko labāku nepadari. Bet tomēr – nezaudēt modrību un pastāvīgi uzturēt kritisko domāšanu.
Kristīne Jurjāne: Iedomājos tās smieklīgās kartiņas, kas reizēm tiek dāvinātas dzimšanas dienās – ar tekstu, lai piepildās visas tavas vēlēšanās – ir kaut kas pilnīgi bezjēdzīgs, vai ne? Jo
cilvēks bieži vien vēlas to, kas viņam pilnīgi nav vajadzīgs! Vai arī – viņam tas jau ir, tikai viņš vienkārši to nav apjēdzis. Tāpēc ir ļoti grūts tas uzdevums – kaut ko novēlēt.
Es saviem studentiem vienmēr saku – kamēr esat jauni, svarīgi mācīties valodas, lasīt grāmatas un piebāzt galvu ar inteliģenci. Spēja redzēt skaidri, spēja domāt – tas ir svarīgākais. Jo to mēs redzam Krievijā – Putins ir aizliedzis cilvēkiem domāt, viņi neredz neko, viņi ir zombiji. Es teiktu – mākslinieka acij jābūt atvērtai un sirdij tāpat. Ko jūs novēlētu viena otrai kā saldo ēdienu?
Ieva Jurjāne: Manuprāt, vienkāršākās lietas, kas ir vislabākās – svaigu gaisu, tīru ūdeni, mīlestību.
Kristīne Jurjāne: Sauli un mieru.
