„Šī izstāde ir stāsts par manu vectēvu manām acīm [skatoties]. Ir sanācis tā, ka es piedzimu viņa simtgadē, mums ir simts gadu starpība, līdz ar to es vectēvu neesmu nekad redzējusi, bet es viņu izjūtu kā ļoti dzīvu,”stāsta māksliniece Adriāna Vīgnere. Par to, ka savu vectēvu viņa sirdī jūt kā ļoti dzīvu, viņa visvairāk ir pateicīga savai ģimenei, jo īpaši mammai, kura daudz stāstījusi par vectēva personību, dzīvi un mākslu.
Adriānā raugoties, šķiet, ka arī viņas sejā ir pat mazliet samanāmi Smiļģa vaibsti, bet viņa pati atzīst, ka jau no bērnības jūt sevī teatrālo gēnu, kaut arī izvēle bijusi par labu glezniecībai, ko viņa uzskata par visneatkarīgāko mākslu.
Izstāde ir tiešām ļoti personisks stāsts par Smiļģi, viņa attiecībām ar mākslu, dzīvi, nāvi un Dievu:
„Vectēva personība man mākslā ir kā paraugs, jo viņš sevī apvienoja garīgo ar cilvēcīgo. Visa viņa māksla, visa viņa dzīve patiesībā bija vērsta uz mūžības domu.
Viņam bija arī tāds teiciens – viss ir nieks pret mūžību, un, ja tā padomā, tad tiešām tā tas arī ir, tas man daudzreiz dzīvē bijis gandrīz kā vadmoto.
Viņš bija katolis, tāpat kā visa mana ģimene, arī es, un es domāju, ka tieši katoļticība un tas, ka viņš sirdī spēja saglabāt savu ticību un savu būtību, neskatoties ne uz kādiem laikiem – tas ir tas, ko es viņā vērtēju visaugstāk”.
Adriānas Vīgneres gleznās ir daudz simbolisku elementu un zīmju, tās ataino Smiļģa dzīves atslēgas posmus. Dažās redzams arī gluži reālistisks Smiļģa portrets, piemēram, kā gleznā „Režisora telpa”, kur Smiļģis atainots brieduma gados savas mākslas uzplaukuma zenītā un kā gleznā „Viss ir beidzies”, kas vēsta par traģiskāko laiku Smiļģa dzīvē, kad viņš bija spiests aiziet no teātra. Gleznā redzams, kā no Smiļģa ievainotās sirds tek asinis, viņš vēl stāv uz horizontālās dzīves plaknes, bet tā jau atdalījusies no šīs pasaules.
„Tas ir stāsts par viņa paša izaudzināto skatuves mākslinieku nodevību tālajā 1964.gadā. Šī nodevība vectēvu nogalināja. Un te ir tāds interesants stāsts - gleznojot šo darbu, man bija tāda mistiska sajūta, ka kāds paņem manu roku tā kā savā plaukstā un tur. Es gleznoju, bet nejūtu savu roku, pilnīgi tā, kā kāds to vilktu. Es domāju, laikam ir laiks beidzot tādam darbam, un vectēvs vēlas, lai to uzglezno,” stāsta māksliniece.
Visām gleznām raksturīga zilgana nokrāsa, jo gan Smiļģim, gan viņa mazmeitai Adriānai Vīgnerei vismīļākā krāsa ir zilā, īpaši ultramarīns.
Interesanti, ka gleznojot viņa izmantojusi dabīgo ultramarīnu, ko pēc renesanes vecmeistaru receptēm pati ieguvusi no zilā lazurīta pusdārgakmeņa.
Teātra muzeja vadītājs, teātra zinātnieks Jānis Siliņš uzskata, ka skatītāji izstādē ieraudzīs ļoti personisku, dziļu un daudziem varbūt arī neparastu stāstu par Smiļģi:
„Teātris ir atmosfēra, un man ir tāda sajūta, ka Adriāna ir atradusi savu atmosfēru, kādu viņa jūt, ar dziļu saturu gan krāsā, gan kompozīcijā, gan stāstā, kas ir ļoti savdabīgs un personisks”.
Eduarda Smiļģa mazmeitas – gleznotājas Adriānas Vīgneres personālizstāde „Teātris laika telpā” apskatāma Teātra muzejā, un tā ir velte Smiļģa 130. jubilejā.
