Divas personālizstādes vienā galerijā divām māksliniecēm, kuru daiļradē šķietami nav daudz kopīga. Un tomēr. Viņas abas interesē garīgā dimensija, tās klātbūtne ikdienā.
“Iedvesmas avots izstādei “Klātbūtne”, es domāju, ir visa dzīve,” atzīst Maurīte.
“Es pati savas dzīves laikā esmu nonākusi pie tā, ka nekā jau nav svarīgāka kā pati dzīve, un tā, lai tu dzīvi izdzīvotu, tā intensīvā klātbūtne – ka tu nevari vienkārši kaut kā aizskriet un viss. Un paiet garām.. Bet, ja tu esi klāt esošs, tad tu arī to visu vari izjust daudz dziļāk. Un ieraudzīt kaut kādus citus jēgas slāņus, tā teikt. Nu – aizlido putns, tu vari to vispār nepamanīt vai redzēt tikai to, ka tur vārna aizlidoja, bet, ja tu tajā esi klāt intensīvi, kaut vai tajā vienā skatā, tad tu no tā jau vari visu pasaules jēgu uzbūvēt,” stāsta māksliniece.
“Un kaut kādā ziņā es teiktu, ka.. nu, ka tas ir salīdzinājums arī ar medicīnu. Teiksim, ir māksla, kas it kā runā ļoti par kaut kādām aktuālām tēmām, un varētu skatīties un domāt, ka šis nav sociāli aktīvi, bet manī tas ir īstenībā vēl daudz aktīvāk, jo mani interesē tas, kas ir vēl pirms tam – pirms tiem notikumiem ārējiem, kaut kādiem, sociuma..” skaidro Maurīte. “Kā medicīnā ir, ka vai nu jūs strādājiet ar sekām un ārstējiet to, ka jums sāp galva, vai arī jūs to profilaktējiet jau iepriekš un domājiet par to, lai tā galva nekad nesāpētu. Nu es esmu tajā – tas ir tas mans interešu loks – tas, kas stāv pirms.”
Ieva Maurīte ar trauslas līnijas radītām zīmēm uz audekla runā par lielo lietu - dabas vai kosmosa klātesamību mūsu dzīvē, bet Zīlei Ziemelei piemīt neparasta spēja saskatīt metafizisko šķietami ikdienišķu priekšmetu un situāciju attēlojumā.
“Es vienkārši gleznoju, un tad jau beigās tikai var redzēt, kas ir gleznots, un tad tikai beigās radās nosaukums, ka tās ir “Pārmijas” – kaut kas mainās, un arī ne tikai mainās, tās ir arī tādas satikšanās, sastapšanās. Kā kaut kas pārklājas,” stāsta Ziemele. “Daudz kas ir noskatīts mājās. Es gleznoju mājās, tā ir vide, kurā es atrodos. Tur ir kāpņutelpa, baltās sienas, kas nemaz nav baltas, un tā.. netīrā grīda, tēta šaha dēlītis..”
“Ir kaut kā vienkārši tādas lietas, kas liek aizdomāties. Un nav tā, ka tās pārdomas esmu pati es izraisījusi. Vienkārši ir sarunas ar tuviem cilvēkiem,” stāsta Ziemele.
Zīles gleznas tapušas arī neparastā tehnikā - olas temperā.
“Mums skolotājs ir Dmitrijs Laščatko, restaurators, un tad viņš parādīja. Tā ir tehnika, kurā glezno ikonas, pārsvarā mūsdienās. Bet viņa netiek pielietota tradicionālajā glezniecībā. Pārsvarā tiek gleznotas ar eļļu, bet, līdz ko es sāku strādāt ar olas temperu, krāsas tiek sajauktas ar olas dzeltenumu, pigmenti.. Un tad viņām pavisam cita skaņa, tām krāsām. Noskaņa. Viņas ir vairāk tādas apcerīgas savā raksturā.. Eļļas krāsas ir vairāk tādas ar kaislībām pilnas. Atvēzēties.. un kaut ko šļakstīties un triept.. Šajā tehnikā tas nav iespējams, tur ir tā mierīgi jāstrādā un jāpārdomā katrs nākamais solis,” klāsta Ziemele.
Abas izstādes galerijā “Māksla XO” būs skatāmas līdz 12. februārim.
