Māksliniece un pedagoģe Agata Muze nāk no mākslinieku dzimtas, un viņas galvenais iedvesmas avots ir daba. Gatavojoties personālizstādei, mērķtiecīgi vairāku gadu garumā gleznots mežs. Rezultāts skatāms Kalnciema kvartāla galerijā izstādē “Mežs”, kuru iekārtojot māksliniece atcerējusies pirmo impulsu no Jaņa Rozentāla Mākslas skolas laikiem.
“Man ļoti daudz ir priedes, mans galvenais iedvesmas avots ir pārsvarā Slīteres rajons.
Bet kā pirmā atmiņa par priedēm un gleznošanu man ir no “Rozentālskolas” prakses, kur bijām ar klases audzinātāju Baibu Vegeri un viņa ar sajūsmas pilnu balsi teica: paskatieties, tur mežā, jūs redzat, cik priežu stumbri ir sarkani, cik viņi ir skaisti,” stāsta māksliniece Agata Muze.
Agata Muze Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas mākslas fakultātes studentiem māca zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju dizainā, pasniedz arī privātstundas un cenšas iedvesmot audzēkņus gleznot to, kas katram ir svarīgs.
“Ja tu ieraugi un tas tevī izsauc kaut kādu vibrāciju iekšā, tad tas ir tas, ko vērts gleznot. Kas tev pašam devis neizskaidrojamu prieku un varbūt savā ziņā arī pārsteigumu,” spriež māksliniece. “Gleznot ir laime! Citreiz aizej uz darbnīcu un domā – tāda dāvana, ka tev ir dots, ka ir nodarbošanās, kas tev sagādā lielu prieku.”
Tikmēr Latvijā vienīgajā laikmetīgajai fotogrāfijai veltītajā telpā – ISSP galerijā Berga bazārā iekārtota fotogrāfa Andreja Strokina personālizstāde “Kosmiskās skumjas”. Tā iekļauta ''Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020'' programmā.
““Kosmiskās skumjas” – tāds pašironisks nosaukums. Es mēģinu fotografēt savas iekšējās emocijas, sajūtas – kā melanholija pārmijās ar ironiju,” skaidro fotomākslinieks Andrejs Strokins.
Andreja Strokina dokumentālās ielu fotogrāfijas stilā veidotā vizuālā dienasgrāmata, kas uzņemta ar mobilo telefonu, ir eksperiments, lai privātu pieredzi padarītu par publisku.
“Es sāku bildēt ar mobilo telefonu tad, kad sākās “Instragram”. Mani ieinteresēja jaunās tehnoloģijas un kā cilvēki tajā brīdī nekvalitatīvo digitālo attēlu mēģina vizuāli uzlabot ar filtriem, kuri imitē analogo fotogrāfiju. Un manā gadījumā vēl ir 4:5 formāts, kas raksturīgs lielformāta kamerām, kuras izmantoja 19. gadsimta studijā, kā atsauce uz analogo, bet tas, protams, ir digitāls. Mobilais telefons savā ziņā ir ideāla spiegu kamera, jo neviens to nopietni neuztver,” turpina Strokins.
Autors izmanto blāvi zilganus foto filtrus, reflektējot par digitālās paaudzes nostalģiju pēc analogā laikmeta.
“Tas, kas mani interesē, ir iekšējās sajūtas.
Es no parastās ikdienas mēģinu absurdu izvilkt, iekadrēt ikdienišķo absurdu,” atzīmē mākslinieks.
Komentējot to, cik pasaule ir pārsātināta ar attēliem, Strokins spriež: “Viss ir slikti, atliek tikai skumt. Man nav atbildes. Un brīžiem nav arī motivācijas kaut ko bildēt, jo it kā viss ir sabildēts, un arvien mazāk un mazāk mēs iedziļināmies gan fotogrāfijā, gan tekstos. Mēs skrienam līdzi jaunai un jaunai informācijai. Šis projekts ir dzīvojis ilgu dzīvi “Instagram”, kur cilvēks skrullē savu draugu lenti un tā ātri laiko to, kas viņam patīk, īpaši neiedziļinoties.”
