Henrieta Verhoustinska: Elita, tu esi tikko atbraukusi no Sardīnijas un droši vien sasmēlusies daudz saules.
Elita Patmalniece: Jā, riktīgi, pārpārēm!
Man liekas, ka tu sauli spēj atrast pat ziemas vakaros.
Saule jānes sirdī! Esmu dzimusi lauvas zvaigznājā, man saule ir svarīga. Nevaru bez tās, bez jūras…
Par savu izteikti krāsaino un košiem tēliem pārbagāto izstādi "Mirklis" galerijā "Putti" esi nominēta balvai "Kilograms kultūras". Ko tev pašai nozīmē šīs izstādes nosaukumā ietvertais mirklis?
Kā agrāk teica Rainis – mirklis ir mūžības vērts.
Es domāju, ka cilvēka dzīve sastāv no mirkļiem, kas ietekmē viņa dzīvi un pavērš to savādākā virzienā.
Brīdī, kad cilvēks dzīvē kaut ko redz no teātra, mūzikas, tas ietekmē dzīvi, tas ir svarīgs mirklis. Dzīve sastāv no daudziem mirkļiem, un jebkurš mirklis var izmainīt dzīvi.
Katrā ziņā mirklis tavā izstādē nudien nav garlaicīgs, tas ir ārkārtīgi krāsains un enerģētisks.
Mirklis nevar būt garlaicīgs, tas ir tikai mirklis, tur nav laika sākt garlaikoties.
Vai tev kādreiz ir garlaicīgi?
Protams, ka ir, kā jau visiem. Es nevaru dzīvot bezdarbībā, man vajag kaut ko darīt. Ja es aizbraucu atpūsties un esmu tālu prom no mājām, man vajag, lai man ir līdzi, ko darīt – lasīt, zīmēt vai kartupeļus mizot... Ir dienas, kad vari nogulēt visu dienu, skatīties televizoru, atrasties dabā. Tas arī ir vajadzīgs.
Jā, mēs visi reizēm ilgojamies pēc pidžamu dienām, kad varam visu dienu neko nedarīt, to es ļoti labi saprotu. Tavā izstādē var sajusties kā īstā aizspogulijā, jo esi tur ievietojusi spoguļu objektu, kas rāda vairākas paralēlās realitātes. Kādas ir tavas attiecības ar spoguļiem? Vai tajos saskati ko mistisku?
Es tur noliku spoguli, lai cilvēki varētu nofotografēties, un nedomāju neko dziļāk. Spogulis ir nedaudz deformēts un sanāk kā materiāls, kur vari ieraudzīt spoguļa greizo dabu, redzēt vairākus attēlus. Tas ir nedaudz līdzīgi kā Yayoi Kusamai, bet viņai ir vairāk sīku elementu.
Tavi krāsainie tēli izstādē ir visur – uz griestiem, sienām, grīdas... Vai ir kaut kas, kas tos saista kopā? Piederība vienai ciltij?
Jā, laikam piederība vienai ciltij. Es izveidoju zīmējumu sienu, pēc tam mēs ar datormākslinieku likām kopā tēlus, kur es arī kaut ko piezīmēju, atvasinot no sienas gleznojuma. Tad veidojās vēl senāki tēli, un es domāju, ka iztikšu bez dzeltenās krāsas, bet sanāca diezgan nopietni kaut kā. Tu pats nezini, kā beigās būs, neizrēķini, vai būs tā vai tā, bet pamazām liec kopā. Man pagāja ilgs laiks, līdz es to visu izveidoju, jo man viss vilkās un kavējās, bet beigās es saliku. Kā ir, tā ir.
Gribēju pieteikt, ka izstāde galerijā "Putti" būs aplūkojama līdz 2022. gada 31. maijam.
Nē! To būs iespējams aplūkot daudz ilgāk, visticamāk līdz gada beigām. Iespējams, tā būs vieta, kur man mainīsies gleznas vai tērpi, bet es domāju, ka tā būs gada garumā.
Kā tu vērtē tendenci par eko modi, kas pārstrādā materiālus?
Tas varbūt ir modē, bet, ja gribi atteikties no visa, tad nedari neko, tad jāstaigā plikam un nekas nav jādara. Tāpat tu piesārņosi vidi.
Ir sākusies Rīgas modes nedēļa jeb "Riga Fashion Week" un galvenā skate šoreiz notiek kultūrtelpā "Hanzas perons". Vai tu apmeklē šo pasākumu, vai tevi interesē?
Man... Nu tā... Es labāk skatos importa skates. Ir jau interesanti, var apskatīties, bet man vienmēr besī, ka ir jāgaida, jo tur nekad nesākas laikā, tad man uznāk dusmas, un es negribu nemaz apmeklēt. Es labāk apskatos pēc tam internetā. Protams, kad tu taisi modes skati, tev gribas pārsteigt to cilvēku, tie ir svētki. Ir labi, ka tāda modes nedēļa notiek, ka cilvēkiem interesē. Tas ir labs pasākums.
Esi veidojusi kostīmus arī teātrim, piemēram, baletam "Korsārs". Vai tev ir kāda sapņu izrāde, kuru redzi iemiesojamies tavos kostīmos?
Nezinu, tas jau bija sen, kad veidoju "Sikspārni" un "Korsāru". Teātris ir laiks, kad liekas, ka vajag aiziet prom no visa un visu veidot vienkāršā stilā, varbūt ne pelēkā, lai gan ar vienu krāsu arī var visu ko panākt. Tur es gribētu kaut ko tādu, savādāku.
Tev ir bijušas arī melnas kolekcijas?
Jā, man bija kolekcijas, kur viena bija balta, otra sarkana, protams arī melnā, bet tagad gribētos kaut kā savādāk. Ir idejas, ka varētu radīt kaut ko tādu, kas nav bijis, bet principā bijis ir viss. Var jau vienmēr salikt citādāk. Es gribētu veidot konceptu vienā krāsā, man ir dažas bildītes, kas stāv mājās kā sapnis.
Tu esi ietērpusi arī daudz skatuves un televīzijas mākslinieku. Vai tu pielāgojies viņiem un izveido kaut ko speciāli, vai arī viņi zina, ka tā būs Elita Patmalniece un būs šāds tērps?
Es vairāk tā nemaz neveidoju.
Es izveidoju tērpu savā galvā, uztaisu to un, ja kādam to vajag, tad viņš paņem.
Respektīvi, tā ir viņa izvēle.
Jā, tā ir viņa izvēle, ja viņam vajag kaut ko, viņš var atnākt izvēlēties. Man ir kleitas un viss kaut kas. Man nepatīk speciāli veidot tērpus, tas ir sarežģīti. Man gribas, ka tu izveido un vēlāk kādam tas der.
Pieņem tevi tādu, kāda tu esi, nevis mēģina pakļaut tevi savai gaumei.
Nē, visādi ir. Darbnīca, kad veido kaut ko klientam, tas man ir noiets etaps. Es vislabāk uztaisu gleznu, uzdrukāju to uz auduma, uztaisu kleitu, un tas ir tērps. Varbūt es veidošu kaut ko jaunu, baltu, melnu no dabīgiem materiāliem.
Tu arī pieminēji, ka esi gleznotāja, un tavā izstādē ir daudz tavu gleznu, dažas no tām interesantā izšuvuma tehnikā.
Jā, izšūtās gleznas taisu jau sen.
Tās ir ļoti interesantas. Kas tevi mudina veidot tieši tērpus?
Pamatā esmu modes māksliniece. Gleznu var nopirkt, bet man sanāk, ka tiem modeļiem der arī zīmējumi. [..]
Galvenais ir zīmēt tos ķiņķēziņus vai gleznas, un tad jau tu vari tos likt jebkur!
Arī uz tērpiem.
Uz tērpiem, tas ir mazākais. Tu vari aplikt māju vai grīdu, mēbeles, jebko. Principā tu taisi savus tēlus, un tos var daudz kur izmantot.
Tev galvenais ir tēls, bet tas, kur tas nokļūst, ir pakārtoti?
Neesmu īsta gleznotāja, bet iedomājos, kāds būs gala rezultāts, tad kaut ko veidoju un uzzīmēju, tad ar tušu vai zīmuli tas viss kaut kā savienojas, un vari tos likt visur. Varbūt tās gleznas ir kā sagataves tam, kur es tās pēc tam lieku – uz kleitām, krēsliem, griestiem.
Vai tev atmiņā ir palikušas "Rīgas Modes" gan kā tava darba vieta, kur strādāji par modelētāju, gan kā vieta, kur dabūt piegrieztnes?
"Rīgas Modes" bija žurnāls, ko izdeva modeļu nams, to vienmēr pirka. Mēs gājām uz modes skatēm Sporta pilī. Tas kalpoja kā iedvesma. Piegrieztnes un konstruktorus mēs dabūjām no "Burdas" salona un "Rīgas modēm". Žurnāls sievietēm kalpoja kā ideja, kā iedvesma veidot sev tērpus. Es atceros, ka bija tādas vasaras kleitas, un mēs tām krāsojām mežģīnes, likām klāt audumus un volānus...
Ko tu atceries no sava modelētājas darba?
Tev nekad neuzšuva pa prātam. Uz individuālo šūšanu stāvēja tantes rindā un pasūtīja sev kleitas, bet vīrieši uzvalkus un mēteļus. Mums bija jānomēra audums, jāuzzīmē fasons un piegriezumi jau bija viņu ziņā, bet vienmēr likās, ka viņas drausmīgi šuj! Kā jau vienmēr jaunajiem liekas, ka vecie briesmīgi šuj.
Padalies ar savām radošajām iecerēm.
Vajag uzgleznot jaunas gleznas, ko ielikt izstādē. Visu laiku netieku pie gleznošanas vai zīmēšanas, jo gribu uzzīmēt kaut ko par Sardīniju. Ceļojums, lai cik traks, tas vienmēr nosēžas, jo esi bijis citā zemē un kaut kas tevi aizķer, tev gribas izlaist to ārā un kaut kur ietvert, kādā darbā. Nekas tāds plānā nav, zīmēšu, taisīšu kleitas, it kā darbu sanāk ļoti daudz, vajag sākt darīt no viena gala.
