Ivara Poikāna politiskās dzīves hronika
Ivara Poikāna politiskās dzīves hronika pavērš ironiski trāpīgu skatu uz laika griežiem ar atziņu, ka “Nekas nemainās”. Tāpēc arī izstādei dots šāds nosaukums.
“Negribas tā iedomīgi izrunāties, bet, skatoties uz šiem darbiem pēc kādas lielākas pauzes, es konstatēju, ka esmu gājis laikam pa priekšu, ja tā var teikt. Bet nosacīti, protams, ir kuriozas sagadīšanās. Teiksim, gleznojot Gaiļa portretu, nekas nebija zināms par braucienu ar “Mildu”, līdz tam bija vēl 10–15 gadu,” pastāstīja Ivars Poikāns.
“Esmu konstatējis, ka man nav lineārā laika izpratnes, bet gan virpuļaika, bišķi haotiska – pagātne, nākotne, viss pinas, tinas, mainās vietām. Izklausās bišķi biedējoši,” uzskata mākslinieks.
Ivara Poikāna tēmu loks allaž rotējis ap sabiedrības sociālajiem procesiem un politiskajām aktualitātēm, nekautrīgi kariķējot politiskās dzīves personāžus. Viņa māksla atgādina filozofisku jokošanos, šādā veidā viņš it kā sarunājas par politiku ar skatītājiem. Arī izstādes kuratore Diāna Barčevska uzskata, ka šīs tēmas ir mūžīgas.
“Ivars Poikāns rāda šo cilvēka dabu, mēs to saistām ir zināmo kontekstu, ar politisko situāciju, politiķu rīcībām, bet būtībā tā ir tā cilvēka daba, kas Poikāna darbus iekļauj pārlaicīgo tēmu zonā,” teica Barčevska.
Jo īpaši kuratore akcentēja Poikāna mazformāta zīmējumus, uzskatot tos par mākslinieka veiksmīgāko formātu. Tajos, kā skaidroja Barčevska, Ivars Poikāns demonstrējot gan figurālista, gan zīmētāja, grafiķa, arī gleznotāja talantu.
“Šī ekspresija, ko zīmējumi kultivē, uzrunā cilvēkus ar savu temperamentu,” piebilda Barčevska.
Izstādē “Pāri” atklājas atšķirīgu mākslinieku paaudžu dialogs
Otrai izstādei izvēlēti līdz šim neizstādītie mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, no tiem izveidojot desmit neparastus pārus un apspēlējot vairākas nosaukumā “Pāri” ietvertās nozīmes.
Kā atzina izstādes kuratore Līga Lindenbauma, kopiespaids ir kaleidoskopisks, jo darbi, autori un viņu izmantotās izteiksmes ir dažādi, taču viņa arī neslēpa, ka cer – kopiespaids ir dzīvīgs.
Izstāde sniedzas pāri mākslas vēstures ierastajai hronoloģijai, atklājot negaidītas mākslas darbu interpretācijas un iesaistot dialogā atšķirīgu paaudžu māksliniekus.
“Tas galvenais, ka tavu bildi izliek izstādē. Ja tevi saliek pārī ar Grīnbergu, tas ir, kā tautā saka: pačotīgi!” neslēpa mākslinieks Kārlis Vītols.
“Reakcija ir par pašu faktu, ka darbs, kurš vairs nav mans, bet ir manis gleznots, ka viņš parādās izstādē; tas vienmēr ir ļoti satraucoši,” atzina arī māksliniece Rasa Jansone.
