Latviešu mākslas izziņa Latvijas cilvēkiem beidzas pie 1940. gada; 20. gadsimta otrā puse tiek apgūta ļoti fragmentāri – tik, cik tas šobrīd ir iespējams Latvijas Nacionālā mākslas muzeja otrajā stāvā nemitīgi mainītās izstādēs, situāciju raksturo Elita Ansone. Kopš muzejs Jaņa Rozentāla laukumā 1 atkal vēris savas durvis, mākslinieku paaudzei, kas ir strādājusi pēc Otrā pasaules kara, veltītas 16 izstādes. Alternatīva būtu izveidot vienu izstādes variantu, kas iziet cauri plašākam periodam, bet parādīt var apmēram 30 mākslas darbus. "Vienmēr ir dilemma, ko rādīt, no kā atteikties, kādu variantu izvēlēties, lai pēc iespējas plašāk parādītu to, ko nevar redzēt," piebilst Ansone.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādi "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" piedāvā jauna un, kā uzsver "Arsenāla" vadītāja, ļoti spēcīga, ārkārtīgi zinātkāra, aktīva kuratoru paaudze – Līna Birzaka-Priekule, Arta Vārpa, Agnese Zviedre. "Es redzu, ar kādu atklājuma prieku viņas strādā. Burtiski katrs darbs tiek kā no jauna atklāts," saka Elita Ansone. "Šai paaudzei tas viss ir svaigs."
Jauno mākslas kuratoru paaudzei piederīga arī Auguste Petre. Viņai tas, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, ka mūsu 20. gadsimta otrās puses māksla nav pēc iespējas plaši reprezentēta, šķiet nožēlojami un sāpīgi. Petre jau otro gadu ir Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks, un
darbā ar studentiem nācies novērot, ka daļai no viņiem nav ne jausmas, ko viņu vecākie pasniedzēji – mākslinieki – savā karjerā ir sasnieguši, kāda ir viņu nozīme un ieguldījums mākslas attīstībā.
Kur šobrīd atrodas "neredzamais"? "2020. gada 24. februārī visi krājumi, kas glabājās "Arsenālā", tika aizvesti uz jauno Muzeju krātuvi Pulka ielā, un ēku mēs nodevām Valsts nekustamajiem īpašumiem rekonstrukcijai," skaidro Elita Ansone. "Tika nokrāsota fasāde, nomainīti logi. Divu gadu laikā nekas tālāk nenotiek. Kultūras ministrija ir solījusi, ka 2023. gada beigās būs Eiropas līdzekļi "Arsenāla" rekonstrukcijai. Es ceru, ka tā arī būs." Ja Nacionālajā mākslas muzejā 20. gadsimta otrās puses mākslai atvēlētajos otrā stāva spārnos kā vienā, to otrā ir 400 kvadrātmetri, tad rekonstruētajās "Arsenāla" telpās tie būtu 2500 kvadrātmetri ekspozīcijām, salīdzina "Arsenāla" vadītāja. Viņa pieteic: "Tad jau varētu runāt par kaut kādu priekšstata sniegšanu par šo periodu vai vismaz analfabētisma likvidēšanu 20. gadsimta otrās puses mākslā. Es domāju, ka 90% Latvijas iedzīvotāju ir pilnīgs analfabētisms šī perioda mākslā." Auguste Petre piebalso: "Vizuālo mākslu citādāk kā vizuāli mēs nevaram uztvert.
Protams, mēs varam grāmatas skatīties, lasīt par to, bet māksla ir radīta, lai to pieredzētu klātienē."
Tikām laikmetīgās mākslas muzejs joprojām ir tikai iespējamība, ne realitāte. Kad tāds būs – uz to neviens nevar atbildēt. Elita Ansone uzskata, ka Kultūras ministrija šajā jautājuma vienkārši novilcina laiku, dažādas tukšas darbības veicot: "Darba grupa, kas tika izveidota, kas tiešām tikās un strādāja... Tas viss ir skurstenī ierakstīts, tam nav bijusi nekāda ietekme uz procesu. Tā ir izvairīšanās kaut ko tiešām uz priekšu veidot. Maz, ka nav laikmetīgās mākslas muzeja, bet "Arsenāls" ir, ar to ēku viss ir kārtībā, projekts ir gatavs, tas ir tikai jāvirza uz priekšu. Mēs jau esam trīs projektus "Arsenālā" piedzīvojuši. Cik līdzekļu ir zemē nosviesti! Projekti noveco, tie izmaksā milzīgas naudas. Vai tad nevajadzētu arī Valsts kontrolei skatīties, kā šie līdzekļi tiek vienkārši izniekoti?"
Auguste Petre piekrīt kolēģes sacītajam un papildina to: "Šī situācija parāda to, cik ārkārtīgi neieinteresēta Kultūras ministrija ir laikmetīgās mākslas attīstībā.
Daudz tiek runāts par to, kā uzturēt kultūras mantojumu un cik tradīcijas ir bagātinošas un tamlīdzīgi, bet neviens acīmredzot nesaprot to, ka tas, pie kā mēs nozarē šobrīd strādājam, ir nākotnes vēsture, tās ir nākotnes kultūras tradīcijas.
Šobrīd mēs paši sev rokam milzīgu bedri."
Ko darīt, lai neizaugtu jauna Latvijas mākslā maz zinoša paaudze? Auguste Petre spriež, ka izglītības sistēmā jāprovocē domāt tieši kultūras jautājumos: "Kaut vai tā būtu vieglā formātā mākslas vēsture vai regulāri muzeju apmeklējumi, filozofijas diskurss. [..] Attīstīt domāšanas procesus sabiedrībā – tas ir ārkārtīgi būtiski. Otrs ir mans, absolūti subjektīvs viedoklis – Kultūras ministrija ar partejisku ministru nevar funkcionēt tā, kā nozarei būtu nepieciešams." Elita Ansone piekrīt tam, cik nozīmīga ir izglītība, un lieku reizi atgādina, ka vizuālajā mākslā uz darbiem ir jāskatās, ir jābūt fiziskai vietai, fiziskai telpai, kur to darīt. Viņa turpina: "Un tās ir ļoti lielas telpas, kas ir nepieciešamas. "Arsenāls" var vismaz kaut kādā veidā to atrisināt, vismaz 20. gadsimta otro pusi. Mēs ļoti labi saprotam, ka, ja nebūs laikmetīgā mākslas muzeja, tad arī tā [kolekcija] tiks tur izstādīta, Nacionālais mākslas muzejs risinās visas problēmas, kādas vien ir Latvijas mākslas izstādīšanā."
