Grafika, akvarelis un eļļas glezniecība. Tās ir tehnikas kādās ir veidoti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāmie starpkaru laikā dzīvojošo ebreju mākslinieku darbi. Vairums no tiem publiski apskatāmi pirmo reizi kopš pērnā gadsimta 20. un 30. gadiem. Kā atzīmē kuratori, izstādē iespējams iepazīties arī ar ievērojamāko tā laika ebreju mākslinieku Mihailu Jo. Vienā no viņa pazīstamākajiem darbiem "Kol Nidrei" jeb "Tiesas diena" ir attēlots pūlis, kas dodas uz sinagogu.
Gleznas melnbaltie toņi rada iespaidu, ka tā ir grafika, bet patiesībā darbs ir veidots ar akvareļu krāsām. Visdrīzāk, tā ir autora kopija, spriež muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis, stāstot, ka glezna savulaik bijusi ļoti pieprasīta, tāpēc autors veidojis vairākas kopijas. Savukārt par darbā redzamo Ļenskis atzīmē, ka to var interpretēt dažādi: "Tā sinagoga ir kaut kādas gaismas pilna, viņi uz to tiecas. Mēs varam to interpretēt ļoti nostalģiski pret šo aizejošo tradicionālo pasauli. No otras puses, zinot, ka Jo bija diezgan kreisi orientēts, protams, varam interpretēt, ka tā sinagoga nospiež un nomāc cilvēkus. Jūs redzat, ka cilvēki pārvēršas par kaut kādiem kukaiņiem, prusakiem, kas rāpo, nevis iet uz to sinagogu. Tiesas diena ir svarīgākie svētki ebreju kalendārā. Tā ir diena, kad tiek izlemti cilvēku likteņi nākamajam gadam, respektīvi, šie cilvēki nāk uz sinagogu ar domu, ka viņi nezina, vai viņi dzīvos vai viņi nomirs nākamajā gadā."
Vairākos darbos ir attēloti Rīgas skati. Piemēram, Pulvertornis vai Latgales priekšpilsēta. Tos ir atveidojis gan jau pieminētais Mihails Jo, gan Dāvids Skolniks, gan arī Bernhards Dannenhiršs. Pārsvarā šie darbi ir veidoti kādā no grafikas paveidiem, piemēram, oforta, kokgrebuma, litogrāfijas vai linogriezuma tehnikā. Visi grafikas darbi ir melnbalti, savukārt atšķirīgs tiem ir līniju biezums. Tā, piemēram, ofortā līnijas ir smalkas, turpretim linogriezumā tās ir ievērojami biezākas. Izstādē ir aplūkojami arī darbi, kas veltīti, piemēram, Šekspīra sonetiem vai dienvidvalstu dabai.
Pievēršoties ebreju kultūras dzīves izpētei, kuratori stāsta, ka
šai izstādei par atspēriena punktu ir kalpojusi Otrā pasaules kara priekšvakarā notikusī ebreju grafiķu izstāde Rīgā un Liepājā.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zinātniskā speciāliste Natālija Jevsejeva stāsta: "Ebreju mākslinieku biedrība rakstīja recenzijas par šīm izstādēm un arī pārdomas par to, kādai tad ir jābūt ebreju mākslinieku daiļradei. Viņi iezīmēja divas tendences: vai nu viņiem tomēr vajadzēja akcentēt savu nacionālo, etnisko piederību, vai nu vienkārši orientēties uz aktuālām tendencēm bez atskaitīšanās uz viņu etniskajām saknēm. Bet reāli – šīs divas tendences viņu darbos apvienojās. Vai ebreju mākslinieku darbi atšķiras no latviešu mākslinieku darbiem starpkaru laikā? Jā, par to tolaik ir ļoti daudz diskutēts presē. Ebreju mākslinieki mēģināja par to reflektēt, rakstīt un domāt, vai viņu mākslai jābūt atšķirīgai, ka varētu uzreiz, redzot darbu pateikt, lūk, to ir veidojis ebreju mākslinieks, vai tomēr tas nav tik svarīgi. Viedokļi dalījās. Faktiski šīs divas tendences eksistēja. Viena daļa mēģināja tā vai citādi iekļaut to ebrejisko tematiku ar tipāžiem, kuri ir attēloti vai ar ainavu izvēli, ģeogrāfisko piederību tam vienam vai otram Rīgas rajonam, vai ar konkrētiem cilvēkiem vai skatiem no vēstures, vai nu tomēr bija svarīgi iekļauties starptautiskā un arī vietējā kontekstā."
Savukārt Ļenskis neuzskata, ka starpkaru laika ebreju mākslinieku darbi atšķiras no latviešu mākslas profesionāļu daiļrades: "Protams, mēs redzam daudz līdzīga ar latviešu un vispār tā laikmeta māksliniekiem. Mēs nevarētu teikt, ka latviešu mākslinieki ir kaut kādi izolēti, ka viņi sēž uz savas neapdzīvotās salas. Nē, tieši otrādi – viņi ir daļa no visas Eiropas mākslas procesa. Viņi ietekmējas no ekspresionistiem un visa, kas notiek. Šie mākslinieki bija daļa no Latvijas kultūras dzīves."
Eksponēti arī reklāmu plakāti, ebreju avīžu izgriezumi, kuros redzamas karikatūras un pat kāds izstādes katalogs, kas ir publicēts biskvītu un vafeļu ceptuves reklāmā. Kuratori stāsta, ka konditorejas īpašnieki galveno iztiku patiesībā guva no ceptuves, nevis no savas daiļrades.
Lai piesaistītu uzmanību gleznām, mākslinieki publicējuši savu darbu uzskaitījumu tajā vietā, kur interesents sagaida ieraudzīt konditorejas izstrādājumu sarakstu.
Vairākumu gleznu līdz šim nav izdevies atrast, atzīst Jevsejeva un Ļenskis, norādot, ka izstādē "Ebreju mākslinieki starpkaru Latvijā: meklējumos" eksponētie darbi ir tikai aisberga redzamā daļa. Ar katru gadu izdodas atrast jaunas vēsturiskās liecības, un šī izpēte vēl turpinās.
