Elgas Grīvaldes gleznu izstāde apbur ar savu izsmalcināto un ļoti bagātīgo krāsu toņu pasauli. Gleznās ir tāds kā noslēpumains mirdzums un dziļums, ko māksliniece panākusi krāsu slāņus klājot vienu virs otra un saspēlējoties arī ar zeltu.
Visdrīzāk katrs skatītājs gleznās saskatīs kaut ko savu. Kādu izstādē redzamie darbi nomierinās, bet kādam varbūt tie sniegs spēcīgu enerģiju.
Par atšķirīgām interpretācijām autore tikai un vienīgi priecājas, jo, kā viņa pati saka, – savos darbos viņa atspoguļo būtībā fiziski netveramas lietas un to var izdarīt tikai ilgi un neatlaidīgi smalkojoties: "Jā, es mēģinu uztvert gaismu, gaisu, skaņu, kas ir pilnīgi netverama vizuāli.
Nu kā tu attēlosi skaņu, gaismu plaknē? Un tad es cenšos ar tonalitāti to dabūt. Tā smalkoties. Un tad vienā brīdī, jā, tās mirdz, dzied un ir. Tā es spēlējos."
Skaņu pasaule un mūzika Elgai Grīnvaldei ir ļoti svarīga gan kā iedvesmas avots, gan kā fons, kad viņa strādā.
Spilgts apliecinājums tam ir glezna "Gaismas skaņa" piesātinātos zilganzaļos un zelta toņos. Kā ikviens izstādes darbs, arī tā vēsta par kādu no mūsu dzīves vertikālēm.
Māksliniece skaidro: "Iedvesma bija Tiguļa koncerts Tiguļkalnā Talsos, kur man bija personālizstāde. Atbraucot no koncerta mājās, tas bija tā – viens, divi, trīs, un tā bilde "Gaismas skaņa" bija gatava. Pēc tam es aizbraucu uz Talsiem un man bija pārsteigums, kā tik mazā laukumiņā varēja sapulcēties tik daudz cilvēku. Tā arī bija tā vertikāle, ka kaut kas tāds bija iespējams. Tas bija maģiski. Izstādi papildina arī mūzika. Man ir sadarbība ar komponistu un radošu cilvēku Tomu Auniņu, kurš ir īpaši veidojis mūziku šai izstādei.
Viņš nāca ciemos uz manu darbnīcu, sēdēja, domāja, meditēja un tad izveidoja mūziku."
Kopumā izstādē ir 55 darbi, skatāmi vairākās mākslas galerijas pirmā stāva zālēs.
Abstraktas gleznas mijas ar autores interpretācijām par pasaulslavenu klasiķu meistardarbiem, ko Elga Grīvalde dēvē par satikšanos cauri gadsimtiem. Autore visbiežāk citē fragmentus no Džoto, Fra Andželiko un citu Florences meistaru gleznām: "Man ir saistība ar Florenci, es tur dzīvoju ik pa laikam. Mans ceļš ir Rīga–Florence, Florence–Rīga. Tur ir brīnišķīgi muzeji, piemēram, San Marco muzejs – tā ir pirmā vieta, kur jāiet skatīties.
Un tad vienā brīdī es sev pajautāju – kāpēc dižais Pikaso varēja interpretēt Velaskēzu? Es taču arī varu interpretēt to, ko es vēlos. Un tā tas lēnā garā sākās. Iedvesmu es guvu no Florences pirmsrenesanses un renesanses sākuma māksliniekiem. Es viņus kādreiz citēju, paņemu kādu gabaliņu un vienkārši interpretēju."
Vēl viens ļoti nozīmīgs simbols Elgas Grīnvaldes pēdējo gadu mākslā ir kauss, kas kā caurviju motīvs iet cauri arī visai izstādei "Vertikāles". Māksliniece norāda: "Tas atkal ir filozofiski. Cilvēks jau arī ir kā tāds trauks. Ko mums ieliek iekšā un kā mēs piepildāmies. Šeit, piemēram, darbā ir redzams dzimis balts, tikko dzimis trauks. Un tad varam domāt, kā viņam dzīvē klāsies. Ar ko viņu nolazēs, kāda viņam būs glazūra, ko lies iekšā – vai ūdeni vai vīnu, vai tas vienkārši stāvēs tukšs un krās putekļus. Vai varbūt viņā liks iekšā naudiņu vai kādas relikvijas…"
Vienu no izstādes telpām Elga Grīnvalde dēvē par Ziemassvētku dāvanu skatītājiem. Tajā skatītājs tiek sagaidīts ar Džoto freskām raksturīgo īpaši skaisto zilo toni, kas simbolizē debesis; un pēc tam viņš ir aicināts doties tālāk nelielā meditatīvā piedzīvojumā, kurā viņu izved Elgas Grīnbergas gleznas un Toma Auniņa mūzika.
Galerijas "Museum LV" pārstāve Kristīne Logina raksturo Elgas Grīnvaldes izstādi kā meditatīvu ceļojumu autores ļoti niansētajā un smalkajā krāsu pasaulē: "Mani uzrunā krāsas un tas, ko māksliniece dara ar krāsām. Un tad var tā nostāties, apstāties, atcerēties, kā elpot ikdienas skrējienā.
Man tiešām šīs gleznas liek pilnīgi apstāties un aizmirst visu, par ko es ikdienā lauzu galvu. Man šajā izstādē izdodas būt šeit un tagad."
Elgas Grīnvaldes personālizstāde "Vertikāles" galerijā "Museum LV" skatāma no 22. decembra līdz februāra sākumam.
