Henrieta Verhoustinska: Jums septembrī tapis iespaidīgs izdevums – “444 Māra Bišofa ideju ilustrācijas”. Kas tās par idejām? Kāpēc tieši tādā skaitā?
Māris Bišofs: Jūs man tādus grūtus jautājumus prasiet – kas tās par idejām? Vienmēr ir kādas idejas. Varbūt mazāk svarīgas, varbūt vairāk svarīgas. Zīmējumi no kaut kurienes rodas. Kādreiz ir tā, ka zīmējums rodas no tukšas vietas, kad es vienkārši apsēžos un sāku kaut ko zīmēt. Tad palēnām es tajā zīmējumā lieku iekšā idejas.
Kādreiz ir ideja, bet bieži vien tas ir vienkārši darbs. Tas ir darbs, un darba laikā rodas pārdomas, idejas un kādreiz ļoti labas idejas.
Izdevējs Valters Dakša jūsu zīmējumus ir nosaucis par vieda cilvēka apziņas plūsmu. Jūs nupat jau mazliet ieskicējāt, bet, kad jūs ar zīmuli pieskaraties papīram, jūs vispirms izdomājat vai ļaujaties tam zīmulim, un pēc tam seko jūsu intelektuālais pieslēdziens?
Ir dažādi. Kādreiz ir ideja, un, ja es domāju, ka tā ir laba, tad man gribas to uzzīmēt. Nu, kaut kas neparasts ienāk manā prātā, tad es to uzzīmēju. Mani zīmējumi nav vienkārši, tie ir diezgan sarežģīti.
Tie ir komplicēti, ar daudz atsaucēm un daudzslāņaini.
Jā, es kādreiz tieku saukts par karikatūristu, kas man nepatīk, tāpēc ka neesmu karikatūrists. Ļoti daudz karikatūristi strādā avīzēs, visā pasaulē. Viņi, manuprāt, ne ar ko sevišķi neizceļas. Viņi komentē aktuālus notikumus un zīmē. Kas ir karikatūra? Cilvēku uzzīmē ar lielāku degunu nekā viņam ir, kaut kādu fizisku nepilnību. Tā ir karikatūra. Es, pirmkārt, seju neatpazīstu, man nav talants uz karikatūrām. Tas, ko es zīmēju, [tie] ir dīvaini zīmējumi. Man ir ļoti veca ideja zīmējumam, kur man ir izstāžu zāle, kurā karājās gleznas, teiksim, Konrāds Ubāns, Leo Svemps, Valdis Kalnroze.
Mūsu klasiķi.
Nu, tādā garā. Es nesaku, ka tās ir tieši viņu gleznas. Un fonā milzīgs logs, un aiz tā loga ir neparasta pasaule, tā kā sirreālistiska, vispār neiedomājama, tā kā uz zemes nav. Tad cilvēki, kuri īsti neizskatās pēc cilvēkiem, saka: “Es šito mākslu nepieņemu.” Jo viņi nav neko tādu redzējuši. Tā ir ideja, pārvērst to otrādi un parādīt, kā tas var būt citā vietā. Un otra, īsāks stāsts, tā laikam bija publicēta “Rīgas Laikā”. Zīmējums bija tāds – tuksnešaina vieta bez kādiem pievienojumiem. Vienkārši plika tuksnešaina vieta. Tur bija trīs priekšmeti – viens atgādināja apli, otrs bija lente un kaut kas abstrakts, kaut kas nesaprotams, un zem tā bija uzraksts “Šekspīra “Hamleta” iestudējums uz ārpasaules planētas”. Mēs jau nezinām, kas tur dzīvo, vai viņi vispār izskatās pēc cilvēkiem, ja viņi iestudē Šekspīru. To ir grūti iedomāties. Tādas iespējas vispār nav, ka kaut kur ārpusē, izplatījumā, kāds iestudē Hamletu. Bet, ja viņi iestudē, tad tas būtu tā, kā es jums stāstīju, jo mēs nezinām, kādas ir viņu domas, kā viņi varētu izlasīt un mēģināt to iestudēt.
Kāds ir jūsu viedoklis par karikatūristiem Latvijā?
Viņi ir ļoti talantīgi cilvēki. Es neko tādu nevaru radīt, jo mans darbs iet citā plāksnē. Man ir iznākušas grāmatas, tām vienmēr ir kāda tēma. Mana pirmā grāmata, kas vēl šodien skaitās ļoti laba, – kaut gan tas zīmējums nebija perfekts toreiz vēl, kad es biju jaunāks, kad Izraēlā dzīvoju, – bija par mākslu. Visa grāmata bija par moderno mākslu.
Vai jūs ironizējāt par laikmetīgo mākslu?
Kā lai to saka, es meklēju neparasto, un kādreiz tas ir smieklīgi.
Piemēram, stāv milzīgs, sasmērēts audekls, un puika blakus ar flomāsteru apzīmē sienu, un uz viņu bļauj. Man bija dažādas izdomas par mākslu, kas visiem patika. Tad man bija grāmata, kas saucās “Atnācēja dienasgrāmata”. Tas bija par kādu, kas ieradies no ārpasaules Ņujorkā, un tas biju es! Atkal es mēģināju saskatīt visas tās ačgārnības, visas nejaušības. Man ir acs, es to ievēroju. Tādas ir manas grāmatas. Simt zīmējumi par vienu tēmu.
Vai zīmēdams esat saskāries ar tēmām, ko zīmēt nav tik droši, ar kurām vari izpelnīties gan kritiku, gan kaut ko bargāku?
Es nezīmēju tādu tematiku, man nav nekad bijusi saskarsme ar ko tādu. Latvijā esmu šo to uzzīmējis “Dienā”. Esmu zīmējis kaut ko politisku un zīmējis to, ko domājis. Tiem cilvēkiem varētu nepatikt, bet man nav bijušas nekādas nepatikšanas.
Jūs esat teicis: “Man zīmējums neliekas nekas interesants, kamēr tur nav nekas dīvains, tur ir jābūt kaut kam dīvainam”.
Jā, tikai tā. Citādi tas ir garlaicīgs man, jo es pasauli redzu dīvainā veidā.
Maija Tabaka jūs nosaukusi par dēkaini Bišofu. Kas ir bijis dēkains jūsu dzīvē?
Jā, to jau viņa sen teica, varbūt no skaudības, es nezinu, kad viņa vēl meitene bija: “Dēkainis Bišofs aizbrauca uz ārzemēm, ha, ha.”
Bet jūsu dzīve ir bijusi dēkaina?
Dēkaina, es nezinu, vai tā bija. Es savu dzīvi tā neplānoju, tā iznāca.
Jūsu dzīve Izraēlā, dzīve Ņujorkā bija nejaušība?
Es vienmēr biju mākslinieks. Vienmēr darīju savu darbu, un pa gadiem es kļuvu arvien labāks, un tagad es esmu vislabākais.
Pašapziņas jums netrūkst.
Jā, man netrūkst, tāpēc ka mani darbi bija baigi labie. Visā pasaulē tos uzņēma.
“Rīta Panorāmas” kolēģiem teicāt, ka jums ir tādas spējas, kādu nav citiem cilvēkiem, un varat izdomāt to, ko citi nevar. Kas tās ir par spējām?
Es nezinu, kā tās sauc, bet man tādas spējas ir. Vienīgi ar zīmēšanas meistarību nevar dabūt visu to, ko esmu dabūjis. Tur jābūt arī domai. Amerikā “karikatūristus” sauc par “ilustrētājiem”. Kādreiz tās ilustrācijas taisa ļoti nopietniem izdevumiem. “The Atlantic” ir gudrs žurnāls, kuram, ja tev iedod tās ilustrācijas, tad neviens negaida kaut ko vienkāršu. Viņi grib, lai ilustrācija ir dziļāka, ar kaut kādu domu. Man pasen bija jātaisa ilustrācija par NATO, bija uzrakstīts ļoti prokrievisks raksts, ka nekādā ziņā Baltijas valstis neņemt NATO, un es zīmēju tā, lai viņas ņem NATO, jo es uzzīmēju visu, arī PSRS draudus.
Savu jauno grāmatu “444 Māra Bišofa ideju ilustrācijas” jūs esat veltījis Latvijas māksliniekiem?
Jā, labākajiem pasaulē.
Vai jūs ar kādu mākslinieku izjūtat radniecību, jo man jūsu ilustrācijas ik pa laikam mazliet atsauc atmiņā Jaunsudrabiņa kungu, kad viņš ilustrēja “Balto grāmatu” un “Zaļo grāmatu”.
Jā, man viņš ļoti patika. Vecos laikos zīmēja citādāk, bet viņš ir labs. Kad es jau biju students un mācījos Mākslas akadēmijā, es bibliotēkā redzēju vienu franču izdevumu, kur bija viena glezna, kas mani satricināja, es domāju, ka neko skaistāku neesmu redzējis. Es nezināju, kas tā bija par gleznu, bet vēlāk, pēc gadiem, es to atradu Pablo Pikaso albumā un nodomāju: “Oo, tā ir tā glezna!” Tā glezna mani pilnīgi saviļņoja.
Vai jūs atceraties tās nosaukumu?
Nosaukumu neatceros, bet tur ir divas sievietes gandrīz baltos naktskreklos, kas skrien pa pludmali, sadevušās rokās, gaisā. Viņas ir tādas drusku kroplīgas, kā jau Pikaso, bet tas bija burvīgi.
Vai jums ir kādas atmiņas par humora un satīras žurnālu “Dadzis”?
Kā man var nebūt atmiņu? Tā bija pirmā vieta, kur es publicēju toreiz karikatūras. Tā kā tas bija karikatūru žurnāls, es aizgāju uz turieni ar savām tēmām, es biju izdomājis. Toreiz biju puika no akadēmijas, un visi vecākie, kas bija tēmu apspriedē, viņi visi smējās par katru manu zīmējumu, un tā mani uzņēma. Es taču zīmēt vēl nemācēju toreiz, bet tās tēmas viņiem likās tik labas, ka viņi deva Aleksandram Stankēvičam vai Gunāram Cīlītim uzzīmēt kādu no manām tēmām un samaksāja man par to tēmu.
Tad jūs bijāt ideju autors?
Tas nebija vienmēr, bet šad tad, ja viņi domāja, ka tā ideja ir laba, tad viņi to darīja. Tas bija mans ceļa iesākums. Un es pats, ko es tur zīmēju, – tā vēl nebija zīmēšana. Mākslinieks kļūst vēlāk dzīvē.
Jūs esat teicis, ka šobrīd jūs esat savā labākajā formā?
Man tā liekas, bet to nevar zināt. Man tādi uzskati ir par sevi, jā.
Jūs esat arī atradis ļoti veiksmīgu platformu, kurā publicēt savus darbus – “Facebook”.
Jā, tur ir tāds jocīgs stāsts. Kad es atgriezos Latvijā, es biju pilnīgi relaksēts, man labāk patika iedzert aliņu un ne pārāk daudz ņemties ar tām lietām. Tad es sāku taisīt zīmējumus priekš "Facebook", un mani pamanīja tie amerikāņi, kas mani atcerējās. Pagājuši divdesmit gadi, bet viņi vienalga atceras, jo mani zīmējumi bija kaut kas, un pēkšņi man bija ļoti patīkami, kad pie manis griezās ļoti labs mākslinieks Henriks Drešers. Viņš ir dānis, precējies ar ķīnieti un dzīvo Amerikā, un ir ļoti labs mākslinieks, un viņš ir arī pasniedzējs. Viņš pēkšņi bija izdomājis, ka grib ar mani taisīt interviju, jo biju parādījies "Facebook". To gribēja taisīt priekš saviem studentiem. Tad mēs saslēdzāmies ar šodien iespējamām ierīcēm. Tad mēs uztaisījām tādu interviju ar mani, un tad es viņam aizsūtīju vienu savu grāmatu, ko izdeva “Neputns”, un viņam tā grāmata tik ļoti patika, ka viņš to ielika savā lapā. Viņš ielika daudz manas ilustrācijas, un tad amerikāņi pēkšņi sāka atsaukties, jo viņi atcerējās mani, un tas man bija ļoti patīkami.
Jūsu grāmatas ievadā ir jūsu saruna ar Ievu Lejasmeijeri. Viņa ir atzīmējusi, ka jūs nekautrējaties un zīmējat cilvēkus ar viņu sekundārajām dzimumpazīmēm. Kā mēs zinām, kaut kas līdzīgs ir Kristianam Brektem, kurš uz sienas uzzīmēja stilizētu Džemmas Skulmes darbu. Vai jūs esat saskāries ar mūsdienu mēģinājumiem cenzēt mākslu un ko jūs domājat par to?
Nekad neesmu saskāries ar cenzēšanu. Latvijā mani neviens nekādi nav cenzējis, un Amerikā mani varēja cenzēt tikai tad, ja redaktors paskatījās un teica: “Zini ko, tas nav par to, kas tajā rakstā ir.” Par stilu – nekad.
Ko jūs domājat par Brektes skandālu?
Es domāju, ka Brekte ir ļoti talantīgs mākslinieks, un es tur neko tādu neredzu, ka brēkai būtu jābūt.
Neko tādu nesaskatu. Tieši labi, ja kaut kas pavīd savādāks nekā parasti. Mani nekas neaizskar tajā. Es domāju, ka tur ir vairāk tāda politiska lieta tajā iesaistīta.
