Fantastiskas ainavas, jūru, piekrastu un ostas pilsētu skati, mākslas zinātnes terminoloģijā dēvētas par marīnām. Ivans Aivazovskis, slavens 19. gadsimta gleznotājs, no darba uz darbu prasmīgi atainojis dažādu zemju vidi un ģeogrāfisko savdabību, noskaņojuma ziņā radot gan mierpilna brīvdienas vakara sajūtas kādā latvietim eksotiskā skatā, gan arī trauksmainas vētrā bangojošu jūru un milzu viļņos dreifējošu kuģu ainas.
Baltijas jūras tēlojumu Aivazovska gleznā ļauj atpazīt ūdens duļķaini pelēkzaļā krāsa, tāpat miglas vālu piedzītais debesjums veido skaudru un ziemeļniecisku iespaidu;
atšķirībā no mākslinieka dzimtajai Feodosijai vai Osmaņu impērijas galvaspilsētai Stambulai veltītajām ainavām, kurās skatāmas siltas un intensīvas saules gaismas pielietas tirkīza jūru piekrastes.
Aivazovskis dzimis 1817. gadā veiksmīga tirgoņa un mājsaimnieces ģimenē un jau agri uzrādīja vizuālā mākslinieka talantus. Puiku perspektīvā pamācīja vispirms tēta draugs, pilsētas arhitekts, vārdā Kohs, kurš jaunieša veikumus vēlāk parādīja arī Feodosijas priekšniekam Aleksandram Kaznačejevam. Tā sākās mākslinieka gaitas glezniecības izglītībā, kas viņu aizveda uz Sanktpēterburgas Imperiālo akadēmiju. Aivazovskis ir viens no izcilākajiem romantisma laikmeta gleznotājiem, nepārspēts marīnas žanra aizsācējs Krievijas mākslā ar plašu starptautisku atpazīstamību. Viņa darbi ir izstādīti gan Eiropas, gan Tuvo Austrumu valstīs.
Mākslinieks esot strādājis neapskaužamā tempā, dzīves laikā tapušas aptuveni 6 000 gleznas.
Kādu, kam klasiskas glezniecības tehniskā tapšana ir sveša, tas patiesi pārsteidz, jo katra Aivazovska bilde ir rūpīgi nostrādāta, to tematiskā amplitūda plaša, ainavas detalizēti izgleznotas un rada ilgstošu un romantismam atbilstošu iespaidu – dabas grandioza spēka pārdzīvojums; temata dramatizācija, nepārkāpjot robežu salkanā lipīgumā; neuzstājīgas simbolizācijas klātbūtne. Taisnības labad jāpiemin mākslas zinātnieku norādes, ka Aivazovska daiļradē dokumentāla interese ir līdzvērtīgi spēcīga romantiskiem motīviem. Dzīves laikā viņš pildīja arī valstiskus uzdevumus, bija Krievijas impērijas Galvenā jūras štāba mākslinieks un Īstenais slepenais padomnieks (impērijas civildienesta augsta pakāpe).
Līdztekus vecmeistara darbiem Biržas muzejā ir skatāma arī neliela izstāde “19. gs marīnas māksla”. Žanrs kā atsevišķs gleznieciskas izteiksmes un tematiskas izvēles lauks ir veidojies kopš 17. gadsimta holandiešu mākslā. Ir interesanti abās izstādēs skatāmo salīdzināt, bet Aivazovska gleznas tomēr liekas stipri pārākas – vai nu mani aklu dara iedvesma, vai arī Feodosijas gleznotājam veltītās mākslas vēsturnieku slavas dziesmas ir pilnībā atbilstošas.
Nav brīnums, ka viņa bildes ir bieži zagtas un viltotas. Piemēram, divtūkstošajos gados vien vecmeistara darbi ir nosperti no dažādiem muzejiem piecas reizes, trijās no kurām vainīgos nenotvēra un nolaupītie šedevri līdz pat šai dienai nav atrasti.
Aivazovskis ir no tiem māksliniekiem, kura gleznu es gribētu skatīt pie manas dzīvojamās istabas sienas, un, tā kā redzētie darbi visi ir vai nu muzeju, vai privātkolekcijās, tad, protams, nekas cits neatliek, kā doties kādu no tiem nozagt.
Bet, ja nopietni, tad izstādē gūtā būtiskākā mācība ir par mākslinieka šķietami novecojušā pamatuzdevuma – vērot dabu un attēlot no tās – pašpietiekamību, ja uzdevums ir veikts izcili. Viens no mākslinieka draugiem bija mecenāts un kolekcionārs Aleksejs Tomilovs; viņš abu sarakstē gleznotāju mudina neatkāpties no dzīvo un nepastarpināto dabas iespaidu izteikšanas. Savam laikam visai raksturīgs skatījums, tomēr šeit to ir vērts atcerēties. Tomilovs raksta: “... ir vēlams izmantot tīkamas sajūtas, kuras mūsos rosina daba, un steigt tās atainot pilnā svaigumā un tīrībā. [..] Lūdzu, dārgais Ivan Konstantinovič, neatsakies biežāk taisīt krūmu, koku, klinšu, viļņu, kuģu u.tml. etīdes.”
Virtuozitāte redzēt un izjust dabu tās niansēs, nemanāmajās pārejās un šķietami statiskajā mirguļojošajā mainībā nav diez ko laikmetīga, tāpēc salīdzinoši reti sastopama mūsdienu mākslinieka attieksme.
Tādā attieksmē veidotas ainavas mūsdienās ir sastopamas pastkartēs un citos par klišejiskiem dēvētos attēlos. Žēl, jo sēdēt un vienkārši vērties dabā, sevi nenoslogojot ar dziļi konceptuālām pārdomām, ir viena no tīkamākajām dzīves nodarbēm, un prasmīgs mākslinieks spēj par šo nodarbi atgādināt un pārsteigt ar savu vērojuma versiju. Citādi pat tā zeme, kurā dzīvojam, kļūst skatam arvien vienmuļāka un neredzamāka. Tāpēc silti iesaku izstādi garām nelaist.
