Izstādē skatāma Māra Upzara pēdējo piecu gadu laikā radīto darbu izlase. Šī posma darbos ir daudz melnās krāsas, kas pirms tam māksliniekam nebija raksturīga. Taču melnais nav simbols kam drūmam, tumšam un skumjam, jo Māris Upzars melno izjūt kā dzīves noslēpuma krāsu. Tās ienākšana viņa mākslā saistās ar personiskām izjūtām un atklāsmēm.
"Pirms gadiem pieciem es atskārtu, ka ir jau tajā dzīvē ļoti daudz kas tāds, ko mēs nezinām, nesaprotam, un man melnā krāsa saistās tieši ar šo neizzināmo dzīves telpu," teic Māris Upzars. "Gadus divdesmit es melno lietoju ļoti maz, varbūt tikai kā kādu svītriņu kaut kur. Es pieļāvu, ka varbūt pastāv kaut kas nezināms, neizprotams, bet manā dzīvē tas bija nesvarīgs. Es domāju, ka visu var paveikt, noskaidrot un izzināt. Ar laiku es sapratu, ka tas tomēr tā nav, ka ļoti daudz kas ir nesaprotams un noslēpumains," pauž mākslinieks.
Melnā krāsa gleznās veido attiecības ar sarkano, zaļo, zilo, zeltaino un vēl citām krāsām, tādējādi risinot stāstus par cilvēka dažādiem dvēseles stāvokļiem, izjūtām un sevis meklējumiem. Melnais, līdzās tam, ka ir dzīves noslēpuma simbols, reizē arī citām krāsām ļauj daudz labāk uzmirdzēt un izcelties.
Savus darbus Māris Upzars veido ļoti izsvērti un pārdomāti, pie gleznošanas ķeras tikai tad, kad ideja ir izslīpēta līdz vissīkākajai detaļai. Taču impulsi idejām gan bieži vien rodas ļoti spontāni, piemēram, gleznu "Klusēšana" iedvesmojis nejaušs uz ielas sastapts skatiens.
"Es uz ielas pamanīju vienas vecas sievietes skatienu. Tajā bija kas tāds, kas man lika sajust, ka šis cilvēks visu ir iemācījies pieņemt un ar visu samierināties. Tas bija ļoti, ļoti īss brīdis, bet šis skatiens man likās ļoti būtisks. Pateicoties šim skatienam, izstādē ir redzams darbs "Klusēšana"," stāsta Māris Upzars.
Gleznu "Sudrabs un zelts" savukārt iedvesmojusi sajūsma par pasaules skaistumu, lidojot gaisa balonā: "Gunārs Dukšte ļoti ieteica lidot saullēktā un ļoti pareizi ieteica, jo tas bija kaut kas patiešām neaizmirstams. Man pārsteigums bija par to, ka tad, kad saule lec, vispirms visa pasaule kļūst tāda sudrabaina - gan debesis, gan zeme, viss ir tādā mirdzošā sudrabā. Un pamazām tas sudrabs kļūst par zeltainu. Tajā darbā ir gan tas nosacīti zeltainais, gan tas sudrabainais, kaut kur apakšā tiem spīd cauri diezgan paliels, ne galīgi melns, bet tāds patumšs laukums, un labajā stūrī ir sarkana josla, kas liecina, ka tajā visā emocijas diezgan stipri piedalās," skaidro mākslinieks.
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš raksturo Māri Upzaru kā savrupu personību Latvijas glezniecībā, kuram piemīt ļoti izteikts savs rokraksts: "Māris ir apstājies pie vienkāršības un ļoti lakoniskas izteiksmes. Tādēļ vajag zināmu brīdi, kamēr viņa darbos iejūtas un saprot, kas tur ir tas pievilcīgais. Bet tad paveras brīnumaina pasaule, jo tie ļoti vienkāršie krāsu laukumi bez kādiem izskaistinājumiem, tie sadarbojas. Krāsu laukumi, līnijas, toņi - tie savā starpā spēlē spēli. Un tas ir tas īpašais, ar ko nodarbojas viņš un ko tik konsekventi nedara neviens cits Latvijas mākslinieks."
Gleznojot Mārim Upzaram svarīgs ir muzikālais fons, visbiežāk viņš klausās Riharda Vāgnera mūziku, mīļākās viņam ir operas "Tristans un Izolde" un "Parsifāls".
Māra Upzara personālizstāde "Esības elementi" galerijā "Istaba" Rīgā skatāma līdz septembrim.
