Gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne dzimusi 1944. gadā, mūžībā devusies 2015. gadā. Mākslinieces radošais ceļš daudzkārt iezīmēts ar Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas ceļa norādi: no 1955. līdz 1962. gadam viņa tur skolojās pati, bet krietnu laiku vēlāk – strādāja par pedagoģi. Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu Aija Jurjāne absolvēja profesora Eduarda Kalniņa vadībā, iegūstot mākslas maģistra grādu.
Piedalīšanās izstādēs sākas no 1969. gada. Drīz vien arī dalība Latvijas Mākslinieku savienībā un no 1993. gada Starptautiskajā mākslas asociācijā "B–13". Tajā pašā gadā vēl kāds zīmīgs notikums – Aijas Jurjānes peronālizstāde Parīzē. Jāatzīmē, ka vietu uzskaitījums, kurās māksliniece piedalījusies grupu izstādēs, atgādina ģeogrāfijas atlantu – Maskava, Pēterburga, Parīze, Berlīne, Tallina, Varšava, Bukareste, Sofija un citas lielākas un mazākas mākslas mekas. Gleznotājas darbi atrodas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un Krievijas Kultūras ministrijas īpašumā, tāpat daudzās privātkolekcijās Francijā, Holandē, Krievijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un citviet.
Tagad Aijas Jurjānes vārdam pievienots papildus iezīmīguma svars – viņas bērnu, Kristīnes, Ievas un Pāvila rosinātā stipendija profesionālo mākslas skolu audzēkņiem. 25. aprīlī tā tika pasniegta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā. Skaidrojumu par šīs iniciatīvas nolūku Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sniedz mākslinieces atvases. Iesāk Kristīne Jurjāne: "Atbalstīt jauno mākslinieku un turpināt to, ko darīja mūsu mamma Aija Jurjāne! Jo izvēlēties mākslinieka profesiju ir diezgan drosmīgi, un tas nekādā ziņā nedod drošu garantu nākotnei, ka dzīve turpmāk būs ārkārtīgi jautra, priecīga un daudzsološa." Turpina Pāvils Jurjāns: "Es domāju, ka tas ir divpusējs – tas cēlais mērķis. Mums noteikti tas ir ļoti nozīmīgs notikums pašiem.
Mamma aizgāja strauji un atstāja ļoti dižus darbus un plānus, un mums ir visus šos gadus šķitis, ka ir kaut kādā veidā jāturpina viņas iesāktais, jo tas ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs.
[..] Veids, kā tas ir iespējams, mūsprāt, bija caur stipendiju. Stipendija, protams, ir tikai tāds mehānisms. Vislabāk ir, ka jaunieši paši nevar nemālēt un nevar nebūt satraukti par mākslu. Stipendija ir atbalsts tiem, kuri ir nolēmuši dzīvot saskaņā ar šādu misiju. Varbūt [stipendija] ļauj viņiem atvērt kādas jaunas durvis, kuras viņi nebūtu uzdrīkstējušie atvērt."
Par to, kādi bija vērtēšanas principi, aplūkojot iesniegto darbu apjomu, stāsta Ieva Jurjāne: "Diezgan ātri sapratām, ka mēs nepaliekam tikai pie mākslinieciskajām spējām prasmju nozīmē; ka ar to vien, ka tu vari uzgleznot kluso dabu vai uzzīmēt kaut ko reālistiski, ir daudz par maz. Tās ir ļoti svarīgas pamatlietas, kas tev dod ieročus tavās rokās. Bet, ne par velti pieminot šo nepatīkamo vārdu, ir skaidrs, ka
mākslinieks ir sava laika liecinieks, kuram ar mākslas paņēmieniem ir jākaro visos apstākļos, kādos viņš ir iemests dzīvot. Un nevis kara nozīmē. Viņš savā ziņā kalpo tai pārliecībai, tai vietai un lielākai pasaulei, kurā viņam ir jādzīvo.
Tam ir jāuztrenē daudz dažādu prasmju, kas ir mākslas valodas nozīmē. To mēs nemaz nevar zināt, kādi izaicinājumi sagaida šos jaunos cilvēkos. Mēs esam kaut ko jau izturējuši un sapratuši, ka dīvainā kārtā mākslā vairāk tu vari saprast un pateikt, ja tev āda ir plānāka. Tas nozīmē, ka tu visu laiku tāds apbružājies un jēls staigā, un tādēļ atbalsts vismaz no savējiem (kas īstenībā ir ļoti grūti tādā konkurējošā vidē) – to vajag dot."
Aijas Jurjānes stipendiju saņēma Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 2. kursa audzēkne Unda Barisa, savukārt vienu no veicināšanas jeb iedrošinājuma balvām – gleznotājas monogrāfisko mākslas albumu "Jaunības avots" – 4. kursa audzēkne Helēna Briede.
Unda Barisa atklāj, ka mākslai pievērusies pavisam agrās dienās – mākslas skolu Valmierā viņa apmeklēja no četru gadu vecuma. Jau piektajā klasē Undai bija skaidrs, ka savu dzīves ceļu ies mākslā. Līdzcilvēki un jo īpaši vecāki viņu vienmēr iedrošinājuši. Jaunā māksliniece uzsver: "Tagad, protams,
šīs stipendijas saņemšana ir liels grūdiens, ka, jā, šis ir tas pareizais ceļš, un ir atbalsts no apkārtējiem."
Šobrīd stipendiāte par savu tehniku sauc glezniecību: "Tā ir tehnika, ar kuru visbiežāk sanāk taisīt darbus, jo skolā ir gan gleznošanas priekšmets, gan kompozīcija (kompozīcijas parasti tiek veidotas glezniecības tehnikā). Bet es veidoju arī zīmējumus un nodarbojos ar digitālo mākslu."
Vaicāta, par nākotnes iecerēm un to, kurš virziens mākslā viņu vairāk uzrunā, Helēna Briede atbild: "Mans plāns pagaidām ir iet uz scenogrāfiem Mākslas akadēmijā. Bet es vēl nezinu, varbūt pārdomāšu. Es gribēju mācīties Igaunijā. [..] Galvenais iemesls, kāpēc es gribēju Igaunijā mācīties, bija tas, ka es gribēju igauņu valodu iemācīties, jo es jau iepriekš mazliet zināju un negribēju pazaudēt to valodu. Bet tur ir jāmaksā, un tāpēc tomēr uz Mākslas akadēmiju."
Lūgtas dalīties, kuru mākslinieku daiļrade viņas visvairāk saista, Barisa spriež, ka viņu pārsvarā uzrunā Latvijas mākslas pamatlicēju darbi, bet Briedei dziļu iespaidu atstājuši Birutas Delles darbi. "Tajos darbos ir ļoti liela drosme ielikta. Tas man vēl ir jāmācās," viņa piebilst.
Stipendijas pasniegšanas pēcpusdienā Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā goda vietā uz molberta bija novietota Aijas Jurjānes 1997. gada glezna ar nosaukumu "Gleznotāja un viņas sirmā mācekle". Par šī darba nozīmīgumu, kurš atbalsojas arī mūslaiku jaunrades procesos, stāsta Ieva Jurjāne: "Tas darbs, manuprāt, garantēja Aijas Jurjānes klātbūtni šajā pasākumā. Jo tā ir zināma esence veidam, kā viņa skatījās uz sevi un uz mākslu. Tas ir pašportrets diezgan groteskā formā, bet arī kompozicionāli diezgan interesanti analizējams [..]. Šī glezna ir vesels rēbuss, kas ar vienu kāju balstās tālā pagātnē, attēlo to brīdī, uzdod jautājumus par mākslas dažādām šķautnēm, par to, ka tu esi māceklis līdz sirmam vecumam, ja tu esi īsts mākslinieks, un ļoti daudz tas arī domā par sievieti mākslā – ko sieviete dara mākslā un ko viņa nevar nedarīt mākslā. Jo
gribot vai negribot mums jāsecina, ka īpaši mūsdienās mākslā ir ļoti daudz sieviešu. Un tas nozīmē to, ka viņām ir sakrājies, ko teikt, viņas vienkārši nevar nerunāt."
Darbu "Gleznotāja un viņas sirmā mācekle" līdz sīkumiem pētījusi viena no monogrāfijas "Jaunības avots. Aija Jurjāne" autorēm Anita Vanaga.
