Portrets Latvijā. Ausekļa Baušķenieka «Antipašportrets»

“Uzskatu, ka Auseklis Baušķenieks ir viens no savdabīgākajiem latviešu māksliniekiem, jo viņa izteiksmes valoda nelīdzinās nevienam. Viņa savdabība ir klaji redzama un neapstrīdama,” uzsver mākslas zinātniece Diāna Barčevska.

Viņa izceļ Baušķenieka prasmi savos darbos smalki runāt Ēzopa valodā jeb “starp rindām”. “Padomju kuratoriem ar viņu bija ļoti grūti tikt galā, jo viņam bija tāda rotaļīga izteiksme, gleznas mazliet līdzinās humoristiskām ilustrācijām. Un tas it kā atbruņo skatītāju un mākslas cenzorus. Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tur ir pateikts kaut kas vairāk nekā tikai tas, ko redzam,” saka Barčevska.

Baušķenieka 1969.gadā gleznotais “Antipašportrets” labi demonstrē viņa huligānisko uzdrīkstēšanos, kas tolaik nemaz nebija raksturīga tik daudziem māksliniekiem, uzskata pētniece. “Baušķenieks šajā darbā ir pagriezis mums pēcpusi, izbāzis galvu starp kājām un lūkojas uz mums caur tukšu gleznas rāmi.

Šī poza labi demonstrē to, ka viņš spēj paskatīties uz situācijām, uz dzīvi, mākslu pilnīgi ačgārni, no “nepareizās” puses.

Tas raksturo viņa domāšanas veidu, kas parādās gleznās. Viņš ir asprātis, kas ar mums tā kā visu laiku koķetē. Tomēr, iepazīstot viņa mākslu plašākā kontekstā, ir skaidrs, ka viņš ir domātājs. Viņš portretē savu laikmetu, un tur ir daudz gandrīz bezgalīgu kritisku intonāciju. Bet nevis tādā griezīgā nozīmē, bet caur jokošanu un ironizēšanu par daudzām negācijām. Un tas, protams, bija veids, kā viņš varēja savus darbus eksponēt izstādēs, jo padomju mākslas kritika jau bija ļoti uzmanīga, lai tikai māksla nebūtu kritiska pret padomju varu. Līdz ar to daudzi viņa darbi, tādi būdami, tomēr iekļuva šajās skatēs. Domāju, ka tāpēc arī tauta viņu mīlēja – jo viņš bija tāda kā tautas balss, kas atļāvās pateikt to, ko ikdienā cilvēki neatļāvās publiski paust,” spriež Diāna Barčevska.

Taču pats Auseklis Baušķenieks 1986.gada intervijā Latvijas Radio žurnālistei, mākslas zinātniecei Aijai Ošai noraida pieņēmumu, ka savā mākslā būtu apzināti ironisks.

“Es ar tādu pieeju nepieeju, ka es gribētu par kaut ko ironizēt. Varbūt tā iznāk, ko tur var darīt. Vienkārši es ar platām acīm un ausīm dzīvoju līdzi dzīvei, skatos, kas notiek un kā tas iedarbojas uz manu attēlošanas spēju. Par skaistiem mākoņiem un kritušām lapām es nejūsmoju, lai gan tādas bildes arī man dažas ir. Man patīk notikumi, tā vide un apstākļi, kādos es dzīvoju, un to man gribas parādīt,” teicis Baušķenieks.