Mākslas zinātniece Edvarda Šmite medaļu mākslai sekojusi līdzi un rakstījusi par to kopš 1980.gadu sākuma. Viņa uzskata – latviešu mākslas īpatnība ir tā, ka mums medaļu vairākums (un arī izstādē “Sejas izteiksme. 20.gadsimts. Portrets Latvijā”) ir medaļas, kuras veidojuši tēlnieki. Tā ir atšķirība, vai medaļas pamats ir sagatavots ar gravēšanu vai ar tēlniecību.
Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
“Savulaik piedalījos izstādes darbu pieņemšanā, un katru reizi tāda kņudoša sajūta – gaidi, ka parādīsies kaut kas īpašs. Man tāds īpašs bija, kad uz izstādi Bruno Strautiņš atnesa slaveno Aleksandra Čaka pulksteni jeb “Iedomu spoguļi”. Tas bija kaut kas fantastisks! Un noliek priekšā tāda apaļu, plakanu formu un atver vaļā, un tur iekšā ir Čaka portrets. Tas sasaucas gan ar kabatas pulksteni, gan ar Čaka brillēm. Bez šīs Čaka medaļas mēs vairs nevaram latviešu mākslas vēsturi izskatīt,” uzskata Šmite.
Tēlnieks Bruno Strautiņš atzīst, ka par Aleksandru Čaku viņam ir visvairāk medaļu, un tās tēlnieks veltījis dažādiem krājumiem, piemēram, krājumam “Mana paradīze”, “Umurkumurs” un “Mūžības skartie”.
Strautiņš radījis medaļu ciklu “Veltījums Rīgas pašpuikam”, tad “Kārlis Padegs” – tāds medaļu veidojums, iedvesmojoties no J.Kalnača apcerēm “Čaks. Padegs. Rīga. 30.gadi”.
A.Čakam ir dzejolis “Iedomu spogulis” un krājums “Iedomu spoguļi”. Dzejnieka emocionālā pasaule, metaforiskā domāšana un laiks, kas personificējas ar kabatas pulksteni. Bet varbūt tās ir Čaka brilles, atverot vaļā šo darbu – tas ir skatījums, pieļauj tēlnieks. Caur skatu rodas domas, iedomas, un tas transformējas kaut kādās ilūzijās, sapņos, šajā gadījumā dzejā. Tas pats var būt citās mākslās.
“Man pašam, strādājot pie tā darba, interesanti bija, ka es vienā pusē biju iecerējis Čaka portretu, un atvēruma otrā pusē – viņš tik daudz ir rakstījis par Rīgu, par nomalēm un par sapņiem, bet iedomas it kā nevar attēlot. Tad bija ilgi jādomā, kā neattēlot neko. Tas ir grūtāk nekā kaut ko attēlot,” atzīst Bruno Strautiņš. Skatītājs var vērot un pats iedomāties, ko viņš gribētu iedomāties no Čaka dzejas.
Strautiņš arī neslēpj, ka medaļu mākslā gājis savu ceļu – varbūt ne to tradicionālāko. “Mani neinteresēja tādas tradicionālas lietas,” neslēpj tēlnieks.
